Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.
Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spēkā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.
— Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.
Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļaužu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.
Tad piecēlās Gatis un pavēstīja:
— Es teikšu sprediķi kā pastars saka.
Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blēņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja, grauza tik tālāk cūkas šņukuri.
— Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlēdams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…
Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss:
Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā} Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.
Gatis kļuva nopietns.
— Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.
— Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi. Nebaidi mani.
— Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?
— Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.
Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bērniem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.
— Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sakoda zobus.
Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.
Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.
Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.
— Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.
Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.
Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss:
— Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.
— Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.
— Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.
— Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.
Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi turēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.
Dziedāja:
Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.
Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.
Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bezkaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un dejotu apkārt ugunij kaila.
Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzinies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram. Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.
Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patiešām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā bijušo godību…
Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pārdzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja:
Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē, Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.
Lai gan bija nemierīgi laiki, dzīve šķita skaista un daudzsološa kā austošs rīts.
3.Nelaime nenāk brēkdama
Pavasaris atnāca ātri. Liepām lapas saplauka jau aprīļa vidū, kas Vidzemes pusē nekad agrāk nebija noticis. Skaidri gan to nevarēja noteikt, jo tikai nesen zemnieki sāka sekot kristīgo laika rēķinam, kad Rīgā bija noticis kalendāra dumpis, kurā iejaucās arīdzan latvietis Mārtiņš Gīze, veltīgi pazaudēdams savu gudro galvu.