Vecais Gaiķis, Gata vectēvs Madis jau labu laiku sludināja, ka gaisos savelkas ļaunums. Viņa jaunības gados, kad vācietis Luters sašķēla baznīcu, sākās kari, ļaunas slimības un citādi posti, no kuriem zeme neatlabst vēl līdz šai dienai.
Tagad rādījās vēl dīvainākas zīmes. Zviedru ķēniņa dēls Sigismunds tapa par Polijas karali pēc zemnieku aizstāvja Stefana Batorija nāves, lai gan zviedru zemē bija citāda ticība un valoda nekā Polijā.
Pēc sava tēva nāves Sigismunds nonāca arī Zviedrijas ķēniņa tronī, vai, kā zviedri teica skaidrā latviskā vārdā, tapa par zviedru zemes kungu. Reizē saglabāja Polijas karaļa troni un pieņēma poļu ticību. Viss sapinās mežģu mežģos.
Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.
Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.
— Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.
Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.
Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un rudzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kauliņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezināma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.
— Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.
Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.
Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja. Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.
Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spēja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.
— Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?
Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un liegdamās.
Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica:
— Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.
Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemniekiem.
— Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepievilšu.
— Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvējās pretī.
— Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai bajāri.
— Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.
Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.
Līze noskaitīja dziesmas vārdus.
Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.
— Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?
— Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.
Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?
Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iecerējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas. Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.
Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skaistumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?
Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvēšanos kā tirgū.
Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.
Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.
Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uzbaroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.
Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.
Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagalmā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jaunais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.
Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt. Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt. Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.
— Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.
— Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.
— Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un saprotami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.