Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Gotfrīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.
— Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.
Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neatlika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.
— Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.
— Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.
Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūkojās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu. Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns garāks.
Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.
Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kambara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.
— Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja attapties.
— Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.
Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aizbēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.
Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz apkakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.
Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.
Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca vecais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenīcām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais
Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.
Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tikumu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti. Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.
Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.
Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.
— Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.
— Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.
— Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.
— Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.
Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.
Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.
— Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs nokaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.
Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda:
— Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.
Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās. Vēroja draudīgo skatu.
Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.
Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pārgalvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.
"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turējies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."
Un viņam pār vaigu noritēja asara.
Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem. Teica:
— Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.
Tas līdzēja.
Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsamaņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.
Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.
Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.