— Pretīgi! — nomurmināja Vaņečka un nospļāvās uz bruģa. Padomā tikai! Alianses brīvpilsēta. Anekdote, nekas vairāk. Pasaulē vairs nav kārtības, ja turīgie žīdi var nesodīti izraut no cara rokām trīs pilsētas, sacelt visur fabrikas, palaist gaisa biedēkļus un piedevām nekaunīgi saukties par "brīviem". Eh, ne prāta, ne kārtības.
Skoriks norāva nost netīro darba priekšautu un nosvieda to zem krūmiem. Pie velna, lai atskaita no algas!
Viļņā Vaņečka dzīvoja jau trīs mēnešus. ŠI bija otrā reize, kad viņam bija darīšanas šajā pilsētā. Pirmo reizi Skoriks šeit bija ieradies apmēram pirms četrdesmit gadiem, kad viņš vēl bija pavisam
|,mns puika. Toreiz uz Viļņu, kur tikko bija norimuši nemieri, labp.iiikās atbraukt viņa imperatoriskajai augstībai, visas Krievijas ( iram Aleksandram II. Tad visur plandījās karogi ar divgalvainiem puķiem, aci priecēja kirilicā uzrakstīti apsveikuma saucieni, bet izili esēti pilsētnieki skaļās balsīs sauca "Urā!". Ja kāds toreiz būtu uzdrošinājies nosaukt Vaņečku par “krieveli", Skorika kolēģi būtu veii Igi piesprieduši drosminiekam dažus gadus katorgas. “Tiem ■anurguļiem drosme uzreiz būtu papēžos," nodomāja Vaņečka un labpatikā pasmaidīja.
Skoriks veicīgiem soļiem pa Astoto ielu aizgāja līdz upmalai un palūkojās apkārt. Nedaudz pa kreisi, spļaudīdamas gaišus tvaika kamolus, pukšķēja Tvaikpilsētas lielās pirtis, kurās rūpnīcu strādnieki varēja nomazgāties par nieka trim kapeikām, bet, kas piemaksāja vēl divas, saņēma ari atsevišķu pirtsslotu. Vēl tālāk, aiz pirtīm, dienu un nakti stāvēja iebraucēji un bēgļi, kas meklēja darbu brīvajā Viļņā. Oficiālā darba birža Tvaikpilsētā atradās citur, bet tur prasīja dokumentus un uzdeva nepatīkamus jautājumus.
Tā vietā, lai nogrieztos uz pirtīm, Vaņečka nolaidās pie Nēres, rūpīgi nomazgāja .notrieptās rokas un pievienojās prāvajam strādnieku pūlim, kas no Tvaikpilsētas devās Zaļā tilta virzienā. Viņam nebija žēl triju kapeiku pirtniekam, viņam bija žēl laika.
Pēc garās darba dienas cilvēki gāja gurdiem soļiem, galvas nokāruši, sapņodami tikai par karstām vakariņām un vāja alus kausu kādā krogā blakus mājām. Vaņečka bija gandrīz vienīgais, kas izskatījās citādāk. Atsperīgā Skorika gaita, taisnie pleci un paceltā galva vēstīja, ka diena viņam ir tikai sākusies. Garāmgājējs, uzmetis acis Vaņečkam, nebūtu devis viņam vairāk par četrdesmit, bet sirmie deniņi un dziļās rievas ap acīm daiļrunīgi liecināja, ka Skoriks mūžā ir pieredzējis krietni vairāk pavasaru. Vārds “Vaņečka" viņam nepavisam nepiestāvēja, bet tādu viņam iedeva prātu izkūkojusi vecene Zofija, un Skoriks nestrīdējās.
Netālu no tilta pūlis kļuva retāks. Strādnieki, kas pelnīja un bija noguruši visvairāk, sakāpa tvaika tramvajā, citi kājām lēni šķērsoja Zaļo tiltu, trešie, starp kuriem bija ari Skoriks, nogriezās uz Šnipišķu līkumoto ieliņu pusi. Protams, līkumotas tās likās tikai no pirmā
acu uzmetiena, un, salīdzinājumā ar Bēdu kvartāla labirintu, šis ieliņas bija īsti prospekti. Skoriks šeit nejutās nekāds jauniņais, tāpēc viņš ātrā soli šķērsoja dažas netīras šķērsielas, pagriezās pa kreisi un, palūkojies apkārt, vai neviens neseko pa pēdām, iemuka koka mājas durvis, virs kurām šūpojās nobružāta izkārtne "Enzelmans. Tabaka un konditoreja”.
Pēc mirkļa viņš iegāja nelielā telpā ar apsūbējušu logu, koka leti, plauktiem gar vienu sienu un neskaitāmām kastēm, kas bija novietotas cita blakus citai. No tortēm un kūkām te nebija ne smakas. Toties acis metās raibs no dažādiem tabakas maisiņiem un kārbiņām, kas vidēja plauktos. Visa telpa smaržoja pēc tabakas — daudzu gadu laikā smarža bija iesūkusies sienās. Aiz noberztas letes sēdēja liela auguma, sakumpis vecis un rūpīgi tina sev papirosu.
Skoriks klusēdams pamāja vecim, un tas žigli uz letes nometa nelielu atslēgu. To paņēmis, Vaņečka aizgāja pie sakrautajām kastēm. Aiz tām bija noslēptas durvis, bet aiz durvīm — kāpnes. Vaņečka pa tām uzkāpa otrajā stāvā.
Tur skatienam pavērās garš gaitenis, kuram abās pusēs rindojās durvis. Bija tumšs, jo gaisma krita tikai no maza lodziņa gaiteņa galā, bet Vaņečka lieliski zināja, kuras durvis viņam ir vajadzīgas. Tās atslēdzis, Vaņečka nonāca istabā bez logiem, kur smakoja pēc pelējuma. Te plauktos atradās daudzas lādes un lādītes. Enzelmana klienti tajās slēpa savas bagātības, kas visbiežāk bija iegūtas nelikumīgā ceļā. Vecajam veikalniekam bija trīs labas īpašības: viņš pieņēma uzglabāšanā svešu mantu, neuzdeva nekādus jautājumus un zināja, ar ko piekukuļot sīkos kārtības uzraugus. Bet Viļņas leģionam, kas bija atbildīgs par drošību pilsētā, kontrabandisti nerūpēja.
No neskaitāmajām lādītēm, kas te atradās, dažas piederēja Vaņečkam Skorikam. Pārējā Vaņečkas bagātība bija nobēdzināta līdzīgās bodītēs dažādās pilsētas vietās, jo Skoriks uzskatīja, ka visas olas glabāt vienā grozā nav prāta darbs — drīzāk sadauzīsi, nekā izcepsi omleti.
Vaņečka izņēma no plaukta vienu lādīti, no kabatas izņēma dažas atslēgas un ātri atrada vajadzīgo. Tad viņš atslēdza un atvēra lādīti, izņēma un nolika malā kaut kādus papīrus ar piespraustām
i/balējušām fotogrāfijām, visbeidzot izņēma kaudzīti červoncu (Vi|ņā vēl aizvien apgrozībā bija rubļi) un, apsiekalojis pirkstus, sakoncentrējies sāka tos skaitīt: desmit, divdesmit, piecdesmit… Atskaitījis simts sarkanas banknotes — ceturtās kategorijas atslēdznieka trīs gadu algu, sagrūda to audekla makā un iebāza azotē. I 'arējās banknotes viņš atkal paslēpa lādītē zem dokumentiem.
Pēc dažām minūtēm Vaņečka nokāpa pa kāpnēm, iegāja bodītē nn nosvieda atslēgu uz letes. Vecais Enzelmans sēdēja kā sēdējis, i ikai tagad svētlaimīgi kūpināja papirosu, no mutes izlaizdams pelēkus, kodīgus dūmus. Skoriks palūkojās uz veci, un, ne vārda neteikdams, izgāja pa durvīm.
Iznācis laukā, Vaņečka sakārtoja nodilušo peļu krāsas žaketi un aizsteidzās atpakaļ Zaļā tilta virzienā, it kā nekas nebūtu noticis. Nokārtojis lietas Šnipišķēs, viņam priekšā vēl bija gājiens uz vēl nepatīkamāku rajonu.
Vaņečka nesteidzās. Pie svētā Rafaela baznīcas par trim kapeikām viņš nopirka karstu pīrādziņu ar gaļu, pieliekot vēl kapeiku — glāzi ar skābu kvasu, un uzkāpa uz Zaļā tilta. Atbalstījies pret margām, viņš sāka ēst, vērodams aprīļa beigās neparasti siltajā Nērē plunčājamies bērnus un dažus pieaugušos. No Tvaikpilsētas, kas atradās nedaudz augstāk, pa caurulēm Nērē ietecēja visādi "labumi”, bet Viļņas iedzīvotāji peldējās bez bailēm, jo, raugi, netālu no Zaļā tilta Universitātes domīnijas alķīmiķi bija uzcēluši mehāniskus tiklus, un tie attīrīja Nēri no nevēlamām Tvaikpilsētas "dāvanām”.
Pamazām sāka satumst. Navigatoru torni uz Ģedimina kalna iedegās gaismas. Tur esošais gaisa kuģu navigācijas kontroles centrs ar daudzkrāsainiem gaismas signāliem rādija ceļu lempīgam kravas dirižablim, kas plānoja nosēsties Viščigavas gaisa kuģu ostā. Smagā dirižabļa ēna krita uz pilsētu, bet reti kurš Viļņas iedzīvotājs pacēla galvu — dažu desmitu gadu laikā pilsētnieki pierada pie mašīnām, kas reiz izskatījās brīnumaini.
Vaņečka beidza gremot pēdējo kumosu, noslaucīja žaketē taukainos pirkstus un kājām devās pilsētas centra virzienā. Uzmācīgie tvaika diližansu kučieri nerēgojās — vai tad strādnieks tērēs naudu tādai greznībai!
Gar Viļņas ielu iedegās gāzes laternas. To zilās liesmiņas pēc savas formas atgādināja spēcīgus vīrus, kas tukšoja “Šopēna" alus kausus. Tādas laternas bija Viļņas alķīmiķu izgudrojums, kas agrāk pulcēja zinātkāro barus, un aldaru nauda bira pilsētas kasē, bet tas bija sen, un tagad par liesmiņām sajūsminājās vienīgi atbraucēji. Vaņečka veicīgi gāja pa Viļņas ielu, neskatīdamies apkārt, tikai, šķērsojot svētā Jura prospektu, vienreiz pusbalsī nolamājās, kad viņu gandrīz notrieca sazin no kurienes uzradies vienriteņa pedāļrats.