— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.
— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …
— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinājumiem?
— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.
— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī nebūtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.
— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!
— Minēju. Nu, un tad?
— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!
Draudzīgi atstūmis biologu, sirmgalvis piecēlās. Nedroši cilādams kājas, viņš šķērsoja vadības centrāli un apsēdās pie galvenās pults. Kādu brīdi viņa rokas trīcēdamas balstījās uz ceļiem. Tad viņš satvēra vadības sviras. Un pēkšņi rokas pārstāja trīcēt. Tās šķita nomierinājušās, pielijušas ar jaunu spēku.
— Lai šī dzīvība kļūst par pieminekli jūsu draugam, — jauneklis klusi sacīja. — Ne tikai Dzērves. Arī miljoni un pat miljardi kolonistu, kurus Dzērves paspēs izglābt nākamajos gadsimtos…
— Dzīvība… — sirmgalvis skaļi domāja. — Cik tas ir savādi! Bet ko lai dara? No visiem draugiem agri vai vēlu jāšķiras. Arī no hipotēzēm …
Viņš apklusa un nolieca galvu, it kā atvadīdamies no veca drauga — hipotēzes, ar kuru bija saradis un pavadījis kopā daudzus gadus tur, kur tuVumā nebija un nevarēja būt citu draugu. Tad viņš pievērsās Igoram.
— Vai jūs saprotat, ko šis atklājums nozīmē? No tā taču nepārprotami izriet, ka novu vai, pareizāk, nākamo novu spektros ir īpatnības, kuras Dzērves spēj uztvert! Cita ceļa nepieciešamās informācijas iegūšanai arī tām nevar būt… Jā, — sirmgalvis turpināja, — jūs izdarījāt milzīgu atklājumu. Un tas galu galā ir likumsakarīgi: jūs meklējāt dzīvību, es turpretī — pavisam ko citu.
— Mēs kopā …
— Nepārtrauciet!… Melnajām Dzērvēm ir fantastiski jutīgi maņu orgāni un gluži neparasti sazināšanās līdzekļi. Informāciju tās kaut kādā veidā nodod cita citai. Ne jau viens tāds Dzērvju kāsis mīt izplatījumā! Sakari, sakari… Bet mēs te klimstam bez jebkādiem sakariem…
— Cilvēki visu uzzinās! — jauneklis atbildēja. — Ar laiku… Bet tagad — mājup! Jums jāatpūšas. Bet man vēl gribas redzēt parastās — Zemes dzērves.
— Cik ilgi es gulēju nesamaņā? — sirmgalvis jautāja.
— Gandrīz trīs diennaktis.
— Hm… Ja nemaldos, jūs pats lūdzāt atļauju piedalīties šai lidojumā.
— Tā ir… — jauneklis mulsi atzinās. — Bet…
— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Vecāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās leģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidīdams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs apgalvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vajadzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tiešām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jānoskaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem objektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlēties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama
šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sakaru līdzekli.
— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…
— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?
— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.
— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Zemes dzērves mūs pagaidīs …
DZIĻAIS MĪNUSS
I
'Koļins lēni pagrieza atslēgu, pievēra acis un atlaidās sēdeklī, tomēr sirds, kas pēkšņā dusmu uzplūdumā bija sākusi sisties kā negudra, nekādi negribēja rimties. Tad Koļins izkāpa 110 hronokāra, apsēdās uz zemes un, piespiedis muguru pie araukārijas stumbra, drūmi pavērās lejup. Kreisā zābaka purngals bija apskrambāts, un Koļins tālab kļuva vēl niknāks. Bet viņš joprojām sēdēja nekustīgi, tikai pirksti bezmērķīgi grozīja retaimera atslēgu un lūpas brīžiem pavērās, neizdvešot ne skaņas.
Toties visapkārt skaņu bija, cik uziet. Tālumā — dārdoši rēcieni un pērkonīgi dobji būkšķi. Virs galvas vējš svilpodams un švīkstēdams iecirtās tulpju koku, magno- liju un citu augu sienā — tikpat zaļoksnējā un pārpilnā mežonīga dzīvības spēka kā viss šajā apvidū. Citu augu — tas, protams, ir pārāk nenoteikts apzīmējums, taču Koļins nebija botāniķis un, kā ikviens īsts hronofiziķis, zinātnē visu mūžu palika uzticīgs pirmajai mīlestībai… Arī tepat, koku biezoknī, dzirdēja krakšķus un kurkstēšanu, bet šīs skaņas nevarēja pat salīdzināt ar rēcieniem tālumā…
Pēkšņi Koļins saausījās. Kreisajā pusē aiz meža kāds smagi elsa un tusnīja. Tur caur biezokni droši vien lauzās gadrozauri jeb, kā būtu sacījis Jurka, «ar krietnu dzīvsvaru un ne visai pievilcīgu ārieni apveltīti rāpuļi». Spriežot pēc trokšņa intensitātes, tie paies garām drošā atstatumā. Bez tam šeit, mezozojā, vienkārši nebija iespējams pievērst uzmanību katram reptilim. Citādi, kā mēdza teikt tas pats Jurka, to vien vajadzētu darīt, un tad īstam darbam laika, saprotams, neatliktu.
«Pie rāpuļiem Jurku!» Koļins nodomāja. «Bet kur viņš tik ilgi kavējas?»
Ahā, no labās puses kļuva dzirdams kaut kas līdzīgs melodijai. Tā jau bija informācija. Tiesa, nosaukt šīs skaņas par melodiju varēja tikai ar lielu piespiešanos. Ar milzīgu. Atradies muzikants! Koļins piecēlās, sažņaudza dūres un nolieca galvu. Viņa lūpas savilkās smīnā, kas nevēstīja nekā laba.
Pēc brīža mežmalā parādījās arī pats dziesminieks. Līdz augšai piebāzta soma pārmesta pāri plecam. Pirksti trinkšķina iedomātas stīgas. Balss — pretīga. Un tomēr reptiļu balsīm līdzināties tā nespēj, lai gan, liekas, tieši no šiem «mīļajiem» radījumiem puisis aizguvis savu dziedāšanas māku…
Ieraudzījis Koļinu, Juris apstājās un grasījās mesties atpakaļ, taču jau pēc mirkļa saprata, ka aizbēgt šādos apstākļos neizdosies. Tāpēc viņš turpināja ceļu, kaut arī ievērojami lēnāk nekā pirmīt. Zeņķis nepārprotami pūlējās tēlot bezrūpību. Viņš pat atsāka vokālos vingrinājumus.
— Visapkārt, — Juris dziedāja, — stalti koki, lai gan iespējams, ka tie nemaz nav koki. Un augšā liela, dzeltena saule. Cik šeit tveicīgs! Bet tur stāv Koļins, lielais hronofiziķis. Viņš rauc uzacis. Viņš ir dusmīgs. Ko viņš pateiks man? Ko izdarīs? …