Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uzvirmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz muguras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.
— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?
— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.
— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?
— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.
— Vai jūs to redzējāt?
— Redzējām. Bet…
— Nu?
— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaigznīti.
— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?
— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astronomiskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.
— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lieliski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?
— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī enerģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.
Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.
— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pamanījuši. Tās vienkārši nebija.
— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz nopietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…
— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs noteikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.
Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.
— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gandrīz nekustinādams lūpas, norūca.
Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu starpība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sapņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tādēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie nelīstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…
Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcēšanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …
Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem apģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.
— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš piedalāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sagadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lielus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku kabatai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.
— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…
— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…
— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs neesam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hronokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciālists …
— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no elementārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.
— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.
— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — divām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.
Ņina nopūtās.
— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…
— Tātad šī izeja neder.
— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriezties arī vēlāk.
Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rādīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…
— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.
— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.
— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to nebūs grūti.
— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.
Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:
— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģināt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pusceļā …
— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …
— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — būtībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …
— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu paspēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņemšanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …
— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.
— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli atvieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Enerģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un varēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.
Ņina neticīgi pagrozīja galvu.
— Un ja nu rests sadeg ceļā uz tagadni?
— Tāda iespēja, protams, nav izslēgta. Tomēr risks ir ievērojami mazāks: iedziļinoties pagātnē, laika spiediens ceļas, turpretim tagadnes virzienā tas pakāpeniski krīt. Vārdu sakot, resta slodze būs mazāka un izredžu sasniegt mērķi — vairāk.