Koļins tā arī pateica. Juris nopūtās.
Miegs drīz vien pievārēja ekspedīcijas priekšnieku. Bet viņš pamodās īstajā brīdī: Juris jau cēla roku, lai paraustītu viņu aiz pleca. Tikko bija uztverts eocēna bākas signāls. Šis ceļojuma posms tātad tuvojās noslēgumam. «Mans restu sainis,» Koļins priecīgi satraukts domāja, «tūdaļ likšu to atnest…»
Sārtā migla izzuda tikpat pēkšņi kā bija radusies, un hronokārs atkal nokļuva vēsturiskajā laikā. Koļins izslēdza retaimeru. Ar patiku izstaipījās. Tad ielīda retaimera telpā un aptaustīja restu. Tas bija sakarsis, bet ne tik stipri, lai izraisītu nopietnas bažas. Neticami! Cik liela var būt detaļu izturības rezerve… Koļins atvēra mašīnas durvis un nostājās uz terciārās zemes.
Bija agrs rīts. Saule, tikko pacēlusies virs apvāršņa, izšķērdīgi kaisīja oranžo staru zeltu. Petjka, acīm redzot, vēl gulēja, viņa kailās pēdas rēgojās ārā no telts.
Izkāpis no hronokāra, arī Juris paraudzījās apkārt un, tā kā piemērotas rīkstītes nekur tuvumā nemanīja, bez jebkādiem palīglīdzekļiem sāka kutināt guļošā pēdas. Pēc brīža tās sakustējās un pazuda, toties telts otrā galā parādījās izspūrusi galva.
— Fenakodiņi? — Juris līdzjūtīgi apjautājās.
— Ahā! — Petjka saldi nožāvājās. — Viņi ir briesmīgi intelektuāli. Un pamatīgi progresējuši pēdējos divdesmit tūkstoš gados. Esmu tos novērojis, var teikt, dienu no dienas. Vai ir kas jauns?
— Ir. — Juris pamāja ar galvu. — Bet vispirms pasaki — kur tev glabājas resti?
— Kādi resti?
— Mosties! — Juris sirdīgi iesaucās. — Mūsu resti. Tie, kurus šeit atstāja Sizovs.
— Viņš neko neatstāja. — Petjka vēlreiz nožāvājās un aizvēra acis. — Viņš steidzās. Es iekrāvu konteinerus, un viņš devās tālāk. Atgriezīsies pēc pāris dienām vai mazliet vēlāk. Bet kāda velna pēc jums pēkšņi ievajadzējies restu?
Ko]ins palūkojās uz Juri, viņa skatiens šaustīja puisi kā ar pletni. Juris nodūra galvu. Koļins gribēja kaut ko pateikt, bet tad pārdomāja.
— Labs ir, — viņš tikai izspieda caur zobiem. — Pārbaudiet baterijas!
Kamēr puiši stenēdami cilāja pēdējo konteineru, ekspedīcijas priekšnieks atlaidās zemē. Labais noskaņojums bija vējā. Vispār tas, protams, bija muļķīgi — noticēt uz ātru roku safantazētajai hipotēzei, ka Sizovs atradīs restu saini un atstās to Petjkam. Naivi, protams. Taču panākt Sizovu vajadzēja šā vai tā. Tāpēc pagaidām nav ko sērot. Cita lieta, ja Sizovu panākt neizdosies…
— Nu, vai esat jau galā?
— Esam. — Petjkas balsī, tā vismaz likās Koļinam, ieskanējās bailes. Puisis pienāca viņam cieši klāt. — Klausies, Jurka man visu pateica. Iepriecinoša maz?
— Maz, — Koļins atbildēja.
— Bet varbūt jūs viņu panāksiet…
— Kad pūcei aste ziedēs.
— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.
— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …
— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?
— Goda vārds!
— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …
— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!…
— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!
— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.
Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.
Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.
Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.
— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.
Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.
— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.
— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.
— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…
— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …
— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.
— Izturēšu, — Juris sacīja.
— Tad ej.
Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …
Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?
Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.
Nākamo grupu viņi sasniedza tai pašā ritmā. Kad hronokārs atkal iznira laikā — vēsturiskajā laikā ar visām tā realitātēm un problēmām, Koļins labu brīdi nespēja atraut acis no mēraparātiem. Sasniedzām… Tomēr sasniedzām! Viņš uzmeta skatienu puisim, kas, tikko vilkdams kājas, spraucās pa šauro eju. Jā, viegli viņam tur nebija…
Rādītāju bultiņas lēni, it kā negribot atgriezās nulles stāvoklī. Bet, ja temps būtu kāpināts, vai arī tad viņi sēdētu šeit un vērotu, kā rādītāji pamazām atgriežas savās vietās?
īsu brītiņu atpūties sēdeklī, Juris piecēlās un izkāpa no mašīnas. Piecēlās un izkāpa! Bet tad… Iespējams, ka tad vairs nebūtu kam izkāpt un arī no kā izkāpt… Nebūtu ne hronokāra, ne rādītāju, ne arī cerību tiem, kas aizvien biežāk raugās uz savu enerģētisko vairogu indikatoriem …
Koļins nopūtās. Juris nesteidzās viņu iepriecināt. Tātad … restu nav arī šeit.
Neveikli cilādams notirpušās kājas, Koļins izrāpās no hronokāra. Viņam pretim nāca Juris un Ters Akopjans. Abiem sejas bija nopietnas.
— Arī šeit nekas nav atstāts, — Juris tikko dzirdami sacīja.
— Tas, vai zini, ir ļoti slikti, ka infralaikā nav nodibināti sakari, — Ters ierunājās. — Ļoti neērti, vai zini.