Un tomēr — vai tev, Koļin, neliekas, ka vienā vietā šī tumsa kļuvusi it kā blīvāka, necaurredzamāka?
Koļins līdz pēdējai iespējai sasprindzināja redzi. Un tad… Tad viņš ieraudzīja, kā no tumsas pret sitala kupolu izstiepjas roka. Nē, tas nevarēja būt optisks māns! Viņš aizvien skaidrāk saskatīja piecus pirkstus. Tie bija dīvaini saliekti, it kā mēģinātu ko satvert. Beidzot roka pieskārās sitala virsmai. Pieci pirksti spokaini baloja uz naksnīgi melnā fona. Roka atrāvās, vēlreiz tuvojās, un tai pašā mirklī atskanēja klauvējiens.
5
Koļina sirds dauzījās tā, it kā gribētu dažās minūtēs izsmelt visam mūžam uzkrāto enerģiju.
Tātad tomēr cilvēks!
Ko darīt? Sēdēt klusu, neatbildēt? No ārpuses cilvēks tik un tā neko neredzēs: hronokārā izslēgts pat skalu apgaismojums.
Atsaukties? Izkāpt? Steigties pretī nezināmajam?
Bet vai nav vienalga? Viņš taču ir jau samierinājies ar nāvi. Kas gan vēl briesmīgāks viņam varētu draudēt?
Koļins piecēlās un nospieda durvju rokturi.
Gaisma tikko bija sākusi aust. Rīta migla likās blīva kā vate. Kaut kur tuvumā brīkšķēja zari. Koļins ieklausījās šai troksnī un nevilcinādamies devās uz priekšu.
Pa ceļam Koļins uzmeta skatienu hronokāram. Tā bija tīri profesionāla ziņkāre: kā viņš varējis iznirt no infralaika tik biezā mežā? Kreisais hronators sadragāts, tempa antenas spirāle deformēta, mašīnas korpuss ieliekts. Bet tā nebija lielākā nelaime …
Mirkli vēlāk viņš ieraudzīja senci.
Tas bija apstājies un vērīgi uzlūkoja Koļinu. Spožajā aizsargtērpā iespīlētais augums ar plato individuālā ekrāna loku virs galvas viņam droši vien šķita ļoti dīvains.
Bet kāds izskatījās viņš pats?
Biezas drēbes, acīm redzot, bez iekšējas apsildes. Vai pēc tām nevar noteikt laikmetu? Nē, diemžēl nevar. Zābaki līdz gurniem. Tādus valkāja kopš senseniem laikiem un iespējams, ka šur tur valkā vēl tagad. Aiz muguras — ierocis. Liekas, pneimatisks …
— Piedodiet, es laikam jūs uzmodināju, — cilvēks pasmaidīja.
«Tā ļaudis smaida arī mūsu dienās,» Koļins skumji nodomāja. Pag, bet ko tad īsti viņš teica? Vārdu skanējums šķita visai neparasts, taču saknes neapšaubāmi bija pazīstamas.
Uzbrukt sencis, acīm redzot, netaisījās. Jo labāk. Atliek parūpēties par to, lai viņam nerastos aizdomas.
— Tātad jūs vēl gulējāt? — cilvēks turpināja. — Es, zināt, esmu apmeties tepat netālu. Ievajadzējās sērkociņu, un pēkšņi izrādās, ka esmu tos vai nu pazaudējis, vai arī atstājis mājās …
Koļins no kabatas izvilka bateriju un nospieda kontaktu. Starp elektrodiem uzliesmoja plazmas vainadziņš.
— Interesantas šķiltavas, — cilvēks sacīja, piesmēķēdams un ar patiku ievilkdams plaušās dūmus. — Ārzemnieks, vai?
— Kā, lūdzu?
— Nu, tūrists, ceļotājs?
— Apmēram tā …
— Hm… — Cilvēks nez kādēļ palūkojās uz augšu. — Interesanta mašīna. Tādas neesmu redzējis. Vai pats esat no tālienes?
— Jā.
— Mašīna kārtībā?
— Domāju gan, — Koļins lakoniski atbildēja.
— Ja ko vajadzēs, būšu tepat netālu. Pasauciet…
— Labi.
Svešinieks nozuda krūmu biezoknī. Pavadījis viņu ar skatienu, Koļins enerģiski pagriezās.
Tas nu būtu darīts. Šis cilvēks viņu vairs netraucēs. Var turpināt. Vai pareizāk — beigt.
Koļins paspēra soli uz priekšu, tad pēkšņi apstājās.
Pagaidi! Tu esi atklāts. Bet nekas briesmīgs nav noticis. Šis puisis, acīm redzot, tevi uzskata par savu laikabiedru.
Tātad nav nozīmes steigties.
Bojā eja tik un tā ir nenovēršama: ja ekrānus tagad arī neizslēgs, baterijas pēc dažām stundām pašas būs izlādējušās. Tāpēc dehronizācija netiek atcelta, bet tikai atlikta.
Jā, atlikta. Toties viņam pietiks laika padomāt par ekspedīcijas rezultātiem un to saglabāšanas iespējām.
Protams, arī bez viņa palīdzības ekspedīcijas dalībnieki šo to atjaunos. Diemžēl tikai — šo to. Aparātu ieraksti atrodas hronokārā, un bez tiem pierādīt kaut ko būs ļoti grūti.
Tatad vispirms janodrošina ierakstu saglabāšana.
Vajadzētu rūpīgi apskatīt mašīnu. Varbūt hronokāru izdosies ievadīt iniralaikā bez braucēja un tādējādi vismaz materiālus nogādāt institūtā. Viņš pats tikpat labi var dehronizēties arī bez hronokāra. Pietiek atvienot individuālo ekrānu…
Apskati Koļins sāka ar hronokāra korpusu. Bojājumi bija lieli. Bet, ja krietni papūlētos, mašīnu varētu izlabot.
Un tagad … Tagad pāriesim pie galvenā!
Retaimera nodaļā gaiss joprojām bija karsts un smacīgs. Koļins aptaustīja restu. Tas vēl nebija atdzisis. No visvieglākā pieskāriena šūniņas sabira putekļos.
Punkts.
Tai pašā mirklī Koļins sadzirdēja, ka ārpusē kāds ieklepojas. Viņš piecēlās un izkāpa no hronokāra, cenzdamies piešķirt sejai pēc iespējas vienaldzīgāku izteiksmi.
— Tas atkal esmu es, — sencis sacīja. — Redzat…
Viņa valoda dīvaini palēninājās, acis raudzījās stingi
vienā virzienā. Koļins izsekoja šim skatienam, un pēkšņi šermuļi pārskrēja viņam pār muguru.
Cauri hronokāra spožajai titāna apmalei bija izaudzis zāles stiebriņš!
Kad hronokārs iznira no infralaika, automātiskais koordinators, domājams, nebija reaģējis precīzi, tāpēc apmale nevis pielieca stiebriņu pie zemes, bet gan ietvēra to sevī. Vārgais stiebriņš bija izurbies cauri metālam kā dimanta grieznis …
Koļins juta, ka pietvīkst. Sencis joprojām raudzījās uz zāles stiebriņu. Tūlīt viņš jautās. To nedrīkst pieļaut! Par katru cenu viņam jāaizsteidzas priekšā …
— Kas jūs tāds esat? — Koļins vaicāja. — Vai strādājat šeit?
— Nē. Es braucu šurp atpūsties.
— Bet ko jūs darāt tad, kad neatpūšaties?
Senča skatienā, šķiet, pavīdēja aizdomas.
— Strādāju…
— Kādā zinātnes jomā?
Jautājums Koļinam likās gluži dabisks, jo viņa laikā jebkurš cilvēks darbojās vienā vai otrā zinātnes nozarē. Taču sencim šis jautājums nepārprotami nepatika.
— Pasta kastītē, — viņš beidzot atbildēja.
Koļins nesaprata, ko tas nozīmē, bet katram gadījumam nolēma iztaujāšanu neturpināt. 'Acīm redzot, šajā laikmetā nebija pieņemts runāt par tādām lietām… Nedrīkst sevi atmaskot. Jābūt piesardzīgākam!
— Jā! — Koļins atkal ierunājās. — Šeit jūs atpūšaties… (Ja šis cilvēks te nebūtu gadījies, iespējams, ka nebūtu arī tādas laika blīvuma svārstības, rests izturētu vēl kādu brīdi un viņš tagad jau sēdētu sava institūta startu zālē.) Arī mūsu ļaudis, atgriezušies no ekspedīcijām, labprāt atpūšas mežā. Starp citu, vai neesat kaut ko dzirdējis par pēdējo zvaigžņu ekspedīciju?
Koļins nogaidoši palūkojās uz pagātnes cilvēku. Tas atbildēja ar tikpat vērīgu, pētījošu skatienu. «Vai tiešām,» nodomāja Koļins, «esmu nokļuvis laikmetā, kad kosmisku ekspedīciju vēl nebija?…»
Cilvēks paspēra dažus soļus Koļinam pretim, un hrono- fiziķis intuitīvi sajuta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.
— Vai zināt, — sencis skarbi teica. — Jūs man neiestāstīsiet, ka ar šo mašīnu esat iebraucis biezoknī, kurā pat kājām ir grūti pārvietoties …
— Esmu atlidojis. — Koļins centās nezaudēt aukstasinību. — Jūs droši vien vēl neesat dzirdējis, ka izgudrotas mašīnas, kas spēj pārvietoties pa gaisu. Kā putni. Dažas no tām ir spārnotas, bet šī — bez spārniem.
— Hm… — Sencis tikko manāmi pasmīnēja. — Jūsu mašīna tiešām atgādinātu helikopteru… ja tai būtu dzenskrūve. Bet varbūt jums ir reaktīvs dzinējs? Kaut gan, atklāti sakot, es par to šaubos: reaktīvs dzinējs nolaišanās vietā būtu apsvilinājis kokus un zemi. Turklāt, kā jums izdevās nolaisties cauri tik biezai lapotnei, nenolaužot nevienu zariņu?