Sencis jautājoši palūkojās uz augšu, tad atkal pievērsās Koļinam.
«Ir gan negals ar šo erudītu,» Koļins nodomāja.
«Grozies, kā gribi — viņš galu galā tomēr piespiedīs tevi pie sienas. Varbūt labāk atzīties, izstāstīt visu, kā bijis?
Bet noteikumi?
Kāda nozīme noteikumiem, ja tik un tā nav kur sprukt? Bez tam šis cilvēks, liekas, nav no tiem, kas, padzirdējis kaut ko neparastu, tūdaļ kritīs histērijā. Nē, tāds viņš noteikti nav!»
— Labāk izstāstiet patiesību, — sencis teica. -*- Citādi es te noņēmos ar visādiem minējumiem, un tie iznāk cits par citu fantastiskāki. Bet balstīt secinājumus uz fantāzijām man kā zinātniekam neklājas.
— Neko darīt, — Koļins nopūtās un dziļi ievilka elpu.
6
— Jūtos vainīgs, — noklausījies Koļina paskaidrojumus, vīrs skumji pašūpoja galvu. — Ja es šeit nebūtu apmeties, jums droši vien izdotos pabeigt savu ceļojumu…
— Iespējams, — Koļins piekrita. — Bet tāds jau ir mūsu liktenis: dažkārt paklupt tur, kur bija apmetušies senči. Neskumstiet, tā nav jūsu vaina.
— Atzīšos, tikko dzirdētais mani ļoti pārsteidza, taču… vēsturē ir zināmi notikumi, kas likušies vēl daudz neticamāki… Ļoti gribētos jums palīdzēt. Varbūt padomāsim kopīgi… Vai jūs neparādītu man sadegušo detaļu?
«Protams, tās ir muļķības,» Koļins nodomāja, tomēr rūpīgi atvienoja restu, iznesa to no mašīnas un nolika zemē.
— Redzat, — viņš sacīja. — Gandrīz viss sadedzis. Palikušas tikai atsevišķas šūniņas. Viena, divas, trīs… septiņpadsmit.
Sencis, kaut ko pārdomādams, klusēja.
— Vai tādu nederīgu detaļu jums vairāk nav? — viņš beidzot jautāja.
Koļins izbrīnījās.
— Viena ir. Bet tur veselu šūniņu palicis vēl mazāk…
— Un ja nu mēs pamēģinātu tās pārvietot?
— Šurp?
— Kā tad! Izremontēt…
Remontēt? No diviem sadegušiem restiem izgatavot
vienu derīgu? Acīm redzot, šie senči nav izlutināti ar tehniku… Lai nu kā, ideja ir neapšaubāmi asprātīga. Diemžēl tai nav praktiskas vērtības.
Bet kāpēc gan nepamēģināt? Ekspedīcijas materiāli taču vēl nav izglābti.
— Man tas nebūtu ienācis prātā, — sacīja Koļins. — Ar vārdu «remonts» mēs apzīmējam pavisam ko citu…
Ja jau maskēšanās nav līdzējusi, ja sencis zina, kas viņš tāds un no kurienes, jāturas līdz galam. Senčiem jābūt labās domās par saviem pēctečiem. Kā nekā viņš šeit atrodas ārkārtējā stāvoklī. Gandrīz vai pravieša lomā. Protams, viņam jācenšas būt vienkāršam, sirsnīgam. Līdz šim tas visumā, šķiet, ir izdevies. Katrā ziņā aiziet vajadzēs cēli un mierīgi, lai sencis nenojaustu, ka īstenībā tā ir pašnāvība. Kāda velna pēc viņam atklāt, ka arī tālā nākotnē cilvēki nebūs pasargāti no katastrofām?
Atnesis no mašīnas otru restu un instrumentus, Koļins palūkojās pulkstenī. Laiks neapturami steidzās uz priekšu, viņa rīcībā bija vairs tikai nedaudzas stundas. Bet, ja pagātnē nav nekā tāda, kas varētu noslogot sirdsapziņu, cilvēkam nav jābaidās arī no nākotnes. Lai kāda tā būtu…
Koļina sarunu biedrs tikmēr bija uzrotījis piedurknes: to droši vien prasīja kaut kāds ar darbu saistīts rituāls.
Pēc tam Koļins nemanot aizmirsa pulksteni. No viena resta viņš saudzīgi izcēla šūniņu pēc šūniņas un iemontēja tās otrajā. Sadegušo šūnu pelni bira zemē, taču, nesasnie- guši to, uzdzirkstīja un pazuda. «Mana likteņa modelis,» Koļins rūgti nodomāja.
Pēc stundas rests atkal bija ielikts vietā. Tas izskatītos pavisam labi, ja vien simt divdesmit šūniņu vietā tajā nebūtu tikai trīsdesmit.
Sencis, raukdams uzacis, kratīja galvu. Arī viņš laikam šaubījās, vai Koļinam izdosies sveikā aizkļūt līdz savam laikmetam.
Nē, ekspedīcijas rezultātus uzticēt mašīnai tomēr nedrīkst! Pat maksimāli atslogota, bez vadītāja, tā noturēsies infralaikā ne ilgāk par pusstundu …
Koļins lēni savāca instrumentus un novietoja tos kravas tilpnē. Pēc tam rūpīgi, pat pārlieku rūpīgi pārbaudīja, cik blīvi noslēgtas durtiņas. Vai tiešām ekspedīcijas rezultātiem jāiet bojā?
Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …
— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?
— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.
— Ugunskuru? Tas būtu jauki…
Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko izšķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķēdami aizdegās.
— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.
Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan piedāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.
Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīcijas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet otrādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?
Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vismaz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti meklēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.
Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, izredžu nebūs nekādu…
— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.
Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.
— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.
— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gaidīšu.
— Paldies.
Koļins iznesa no mašīnas sainīti.
— Tas būtu viss.
— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?
— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.
Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.
— Nu tad, laimīgu ceļu…
Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprēgāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pamazām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva skaļāki.
Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.
Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.
«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģētas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»
Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sensenu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pieliecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet nervozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klusēja.