«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to neuzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»
Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiāliem …
Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.
Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.
Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?
Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var
gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…
Viņi noteikti metīsies palīgā.
Noteikti?
Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …
Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?
Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.
Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!
Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …
Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.
Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sencis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit noticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …
Pagāja vēl dažas sekundes.
Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.
Neviens viņu nesauca.
Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija atlaidies viņam blakus.
Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aizmirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.
Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības principi …
Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pielavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.
Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vismaz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.
Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to noturējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespējams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.
Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pazuda mežā.
Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tūdaļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?
Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēkšņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sašūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.
Koļins vērīgi palūkojās apkārt. Kupols izrādījās krietni plašāks, nekā bija licies no ārpuses. Telpas centrālo daļu aizņēma masīvs, apaļš postaments, ap kuru bija izvietoti vairāki sēdekļi. Tas viss stipri atgādinātu galdu un krēslus, ja vien nebūtu zaigojošo apļu, elipšu un taisnstūru, kuros Koļins drīzāk nojauta nekā pazina aparātu skalas.
Tātad tomēr mašīna! Apaļajā postamentā laikam iebūvēts dzinējs. Bet kā var vadīt mašīnu, ja visi sēdekļi pavērsti ar atzveltnēm pret kupola sienu? Tādā pozā Koļins neriskētu braukt pa visplatāko šoseju, kur nu vēl pa mežu. Jā, senči reizēm likās neizprotami…
Kaut gan — vai nav vienalga, kā sēdēt, ja kupols tik un tā ir necaurspīdīgs? Lai galīgi pārliecinātos par to, Koļins vēlreiz uzmeta skatienu kupola sienām un tai pašā mirklī… aiz pārsteiguma atsēdās.
Kupols kusa. Sienas izzuda, un Koļina acīm atkal pavērās meža ieskautā nora. Saule jau bija pakāpusies pāri priežu galiem; tās stari netraucēti iekļuva kupola iekšienē. Pēkšņi ainava sašūpojās un izplūda. Mežs šķita pienācis tik tuvu, it kā to aplūkotu caur binokli. Tad koki izliecās un pazuda. Koļins ieraudzīja hronokāru un divus vīrus pie ugunskura …
Jo tālāk, jo sliktāk. Lai kā hronofiziķis piepūlēja atmiņu, viņš nespēja atcerēties, kādā laikmetā cilvēki izgatavojuši tādas mašīnas. Gluži nezināms pavērsiens tehnikā. Nevienas pazīstamas ierīces, neviena redzēta aparāta! Kaut vai šī caurspīdīgā plāksne — stikla taisnstūris bez jebkādām palīgierīcēm. Vai tas būtu ekrāns? Koļins pabāza roku zem stikla un ieraudzīja savus pirkstus. Nesaprotami, kam tāds ekrāns vajadzīgs. Bet kas notiek ar kupolu? Pagaidām nekādu pārmaiņu. Joprojām redzams ugunskurs. A, kupols liekas saistīts ar šo ierīci, tikko manāmām svītrām pārkrustotā lodziņā parādās un nozūd kaut kādi cipari. Vieni izplūst un to vietā stājas citi. Arī otrs aparāts blakus pirmajam atdzīvojies.
Ja nu viņš pamēģinātu …
Nē, tas ir pārāk riskanti.
Un tomēr … kāpēc ne? Lai cik neparasta šī mašīna būtu, nedrīkst aizmirst, ka tā ir pagātnes tehnika. Gan jau Koļins pratīs to savaldīt. Galu galā mehānismi nav cilvēki, tie vienmēr darbojas loģiski…
Tātad pamēģināsim!
… Vienā no aparātu skalām iedegās zilgana gaisma. Tas bija viss. Koļinam likās — nekas cits kupolā nav mainījies. Mašīna pat nesakustējās, aiz caurspīdīgās sienas joprojām varēja redzēt ugunskuru. Visapkārt valdīja klusums …
Nē, klusums vairs nebija pilnīgs. Aiz muguras kaut kas viegli švīkstēja. Koļins atskatījās. Tur nebija neviena. Bet… Kas tad tas? Rāmī ietvertajā stikla plāksnē pavīdēja attēli; izplūduši un neskaidri tie pamazām kļuva aizvien asāki. Tātad tomēr ekrāns! Tūlīt ieraudzīsim senču dzīves ainas, un tad daudz kas noskaidrosies.
Noskaidrosies? Koļins iesvilpās. Tas… Tas…
Tas bija viņš pats. Taisnība, ne gluži tāds, kādu bija pieradis sevi redzēt spogulī, bet visi spoguļi taču vairāk vai mazāk izkropļo attēlu. Jā, tas noteikti bija viņš!