Tālumā pletās mežs. Meža malā stāvēja hronokāri. Trīs hronokāri, ap kuriem rosījās ļaudis.
— Nevar būt! — Koļins neticīgi kratīja galvu.
Tas bija mezozoja ēras mežs, tas pats, kurā ekspedīcija sadalījās pa grupām. Visi trīs ekspedīcijas hronokāri. Un arī cilvēki visi. Vai tiešām viņi jau ir izglābti?
Blēņas! Uzspridzinātu hronokāru neviens nespēj glābt! Un arī viņa tur pašlaik nav…
Koļins instinktīvi aptaustīja ausis, pieskārās galvai, krūtīm, jā, viņš neapšaubāmi atrodas šeit, nevis tur. Tātad, acīm redzot, pārraide no pagātnes. Ir gan senči, neko teikt… It īpaši — pirmais. Izlikās tik smalki… Nu pagaidi, putniņ, gan es tev… Bet vēsture? Vai tiešām tā mūs krāpj?
— Stop, stop!… — viņš sev pavēlēja.
Raidījums tomēr jānoskatās līdz galam. Lūk, patlaban Koļins uzrunā Arvi. Pareizi, tā bija pēdējā saruna, pirms Arves grupa devās dziļāk mīnusā. Bet… nē, tā viņš nav runājis!…
Arve toreiz ieminējās par pieļaujamo risku, un Koļins teica, ka pārmērīgi riskēt nevajag. Pēc tam Arve, kā zināms, riskēja, un rezultātā notika katastrofa. Bet šis aparāts visu sagroza. Taisnība, viņi stāvēja tieši tā, kā tas redzams uz ekrāna. Bet vai tad Koļinam bija tāda sejas izteiksme? Viņa sejā taču nepārprotami lasāms: kas baidās riska, tam dziļajā mīnusā nav īstā vieta… Tādam labāk tupēt kabinetā un nodarboties ar teoriju. Protams, Koļins toreiz sevi no malas neredzēja, bet vai tas varētu būt, ka viņa sejā iezīmējās tik nepārprotama, apvainojoši nicīga izteiksme? Mjā, pēc tādas sarunas kurš katrs skrietu ar galvu sienā! Ne jau vārdi šādā reizē ir galvenais …
Bet nē! Aparāts melo. Viņš nevarēja tā runāt.
Un ja nu tomēr? — pavīdēja doma.
Un atkal viņš ieraudzīja sevi, šoreiz kopā ar Juri. Žēl, ka nav skaņas, acīm redzot, to ieslēdz atsevišķi. Taču arī bez skaņas Koļins saprata: puisis lūdz atļauju izmantot hronokāru. Uz šo lūgumu Koļins toreiz bija delikāti atbildējis, ka cilvēkam ar tādu pieredzi, kāda ir Jurim, nav ieteicams tuvoties hronokāram, ja tajā neatrodas kāds 110 vecākajiem ekspedīcijas dalībniekiem. Pareizi, tieši tā viņš bija atbildējis. Bet šī sejas izteiksme … Un poza! Tad lūk, kā tas izskatījās no malas! Nav brīnums, ka puika pēc tam ielīda mašīnā. Citādi rīkoties viņš nemaz nevarēja.
Bet kas izprovocēja viņu uz šādu rīcību? Ja Koļins būtu sacījis to pašu, tikai citā tonī… Ja nebūtu izturējies tik nicinoši, liekot noprast, ka puisis šeit ir absolūti lieks, kas zina, varbūt nekas tamlīdzīgs arī nebūtu noticis?
Jurka nebūtu nosvilinājis restu. Arve ar savu hronokāru nebūtu ietriecies pašā radiācijas peklē. Viss būtu bijis kārtībā, un viņš pats tagad netupētu aizliegtā laikmetā, gatavodamies neizbēgamai nāvei. Lūk, kas būtu bijis, ja…
Ne, tie ir murgi. Pagatnes primitīva tehnika izkropļo notikušo, piedēvē viņam to, ko viņš patiesībā nemaz nav darījis. Te viss parādīts aplam.
«Liecies mierā!» Koļins pats sevi norāja. «Viss ir pareizi. Vainīgs esi tu un neviens cits. Viscaur vainīgs. No sākuma līdz galam. Un \sisa tava taisnošanās ir meli.
Tev uzticēja vadīt ekspedīciju… Tā droši vien bija kļūda, jo, iekams doties dziļajā mīnusā, vajadzēja izprast to mīnusu un plusu, to pagātni un nākotni, kas vienmēr ir kopā ar mums.»
Lūk, piemēram, dzīvo sirmgalvji, un viņos ir mūsu pagātne, jo viņi dzīvoja arī tad, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Bet viņos ir arī nākotne, jo kādreiz mēs sasniegsim viņu vecumu un zināmā mērā pārņemsim viņu domāšanas un darbības veidu. Tai pašā laikā mums līdzās dzīvo jaunieši. Arī viņos ir nākotne, jo viņi turpinās mūsu darbu, kad mēs to vairs nespēsim. Tāpat viņos ir pagātne, jo kādreiz mēs raudzījāmies pasaulē tādām acīm, kādām šodien lūkojas viņi.
Jā, tas viss ir mums blakus… Cik daudz gan varētu iemācīties no Arves, cik daudz nojaust, rūpīgi analizējot Jurkas rīcību. Bet tu, vai esi ieklausījies, vai esi mēģinām, jis ielūkoties cilvēku sirdīs, izprast viņu domas? Nē, tu neesi to darījis. Un te nu ir tava akluma sekas!
Tikai tagad pa īstam kļūst skaidrs, cik ļoti nepieciešams tev, Koļin, dehronizēties. Jo nekad, pat gadījumā, ja izdotos glābt visu ekspedīciju, nekad tu vairs nevarēsi skatīties cilvēkiem acīs.Tātad — nav ko kavēties. Uz pēdējo startu! Vai dzirdi? Ātrāk krūmos! Sauc palīgā! Un pēc iespējas dabiskāk …
Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ekrāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …
Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.
Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Varbūt…
Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.
Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…
Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?
Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam tepat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neticami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pirmīt, pašķīrās Koļina priekšā.
Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās augšup pret debesīm.
Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.
— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.
— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.
— Es biju jūsu mašīnā.
— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija
aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?
— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?
— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…
— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.
— Kur jūs steidzaties?
— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.
— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.
— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!
— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv noteikumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?
— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.
— To mēs varētu arī mašīnā…
— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvājat, man nav tiesību.
— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīcijas materiālus mūsu laikmetā.