Uz mirkli iestājās klusums. Tad vīrs, kas līdz šim bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, pacēla galvu.
— Izrādās, arī senči reizēm var noderēt, — viņš smaidīdams sacīja. — Tas laiks, kad cilvēka balsi nebija iespējams raidīt tālumā, mums ir samērā nesena pagātne.
— Nu un?
— Mēs nepratām pārraidīt balsi, tomēr sazināties varējām. Un es nešaubos, ka arī jūsu biedri atcerēsies, kā tas tika darīts, kad uztvers ziņojumu, kas šifrēts punktu un svītru veidā.
— Pag, pag … — Koļins pačukstēja. — Vai to nesauc par Morzes ābeci?
— Jā. — Trešais pamāja ar galvu. — Tagad jūsu kārta palīdzēt…
— Esmu gatavs. — Sencis izvilka no kabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. — Diktējiet!
— Tikai, lūdzu, ņemiet vērā, — trešais piemetināja, — ka bremzēt vajadzēs daudzkārt. Tāpēc esiet uzmanīgs, nenosviliniet šūniņas pārāk ātri…
— Kādreiz, — Koļins sacīja, — institūtā mani uzskatīja par labāko mīnushronistu. Bet nu pasteigsimies. Laika tiešām nav daudz.
7
Pārraidījis ziņojumu, viņš atgriezās pie ugunskura. Tagad rests bija sadedzis galīgi. Vārs, zilgans mākonītis izlidoja no retaimera telpas un lēni izkūpēja gaisā.
— Tā, — ierunājās trešais, — jūs pats esat izglābies un izglābis savu ekspedīciju. Izglābies tāpēc, ka atradāt pareizo domas pavedienu. Un tas parasti jāmeklē nākotnes, nevis pagātnes cejos. Par šo tematu varētu runāt daudz, bet mums jāšķiras. Mani draugi jau steidzas. Visiem gribas piedalīties lielajā eksperimentā. Un visiem tur pietiks darba, ja vien nenokavēsim startu.
— Viņi steidzas? — jautāja sencis. — Vai nevarētu paskatīties uz viņiem? Kaut mirkli…
— Vispār tas nav pieņemts… Bet mūsu tikšanās ir tik neparasta…
Trešais apklusa. Viņa sejā atspoguļojās milzīga gribas piepūle. Koļins un sencis neatraudamies sekoja tālās nākotnes cilvēka skatienam, kas pamazām aizslīdēja noras virzienā. Tur pēkšņa vēja brāzma šķita saviļņojusi gaisu, un tas ievirmojās kā pusdienas tveicē. Vēl mirkli nekas nebija redzams. Bet tad …
Tad aiz koku galotnēm pavīdēja sarežģītu, reizēm pat nenosakāmu formu ķermeņi. Tie parādījās un tūdaļ izzuda no redzes lauka. Bet aizgājušo vietā nāca klāt arvien jauni un jauni. Aizritēja minūte, divas, trīs, bet dīvaino, daudzveidīgo formu plūsma neapsīka i.Koļins stāvēja, balstīdamies uz senča pleca, un, neraugoties uz visu savu aukstasinību, juta, ka sirds atkal sāk dauzīties kā negudra.
Gluži negaidīti mašīnu straume izbeidzās.
— Man jāiet, — trešais sacīja. — Palieciet sveiki! Neko darīt: dažādas paaudzes laikā eksistē katra par sevi. Un tomēr… — Viņš atvadīdamies pamāja abiem ar roku. — Ikvienu paaudzi ar visām citām saista gan senči, gan pēcteči. Senči — atmiņās, bet pēcteči — sapņos. Un bez atmiņām, tāpat kā bez sapņiem, cilvēki taču nevar dzīvot.
VALGUSA ODISEJA
Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāpsies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.
Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mūžīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.
Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.
Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Žagari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.
Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, kamēr esi viens …
«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»
— Odiseji — Valguss pasauca. — Dodiet tekstu!
Uz mirkli iestājās klusums, tad kļuva dzirdama vienaldzīga, salta balss:
— Oksidēšanās notika lēni. Reakcija nestabilizējās. Izdalītās enerģijas bija par maz, lai nodrošinātu normālu reakcijas gaitu. Organiskā viela, jādomā, saturēja pārāk daudz ūdens, kas, absorbēdams siltumu, kavēja reakcijas norisi…
— Stop! — teica Valguss. — Pietiek. Nemirstīgie dievi, kas par šaušalīgi bezjēdzīgām blēņām! Tādas dzirdot, ausis sāk augt uz iekšu. Saproti, Odisej?
— Nesaprotu.
— Tur jau. tā nelaime. Es lūdzu tevi pārtulkot dažas rindiņas literāra teksta. Bet ko tu man sagvelzi?
— Paskaidroju: minētā gaisa temperatūras paaugstināšanas metode tika lietota senatnē. Ēkās bija speciālas iekārtas — aparāti, ierīces. Šajās iekārtās notika eksoter- miska reakcija — oksidējās kurināmā elementi, ko ieguva, sasmalcinot lielus augus. Šajā gadījumā ir runa par reakcijas sākuma stadiju. Teksts ir nekorekts, jo gaiss tiek sildīts ārpus telpām. Lai tādā veidā paaugstinātu gaisa temperatūru uz planētas …
— Jā, — Valguss skumji sacīja. — Malka bija slapja, un ugunskurs neiedegās. Vairāk nekā. Vajadzēja tikai izmantot arhaismus «malka» un «ugunskurs», un viss būtu bijis kārtībā …
— Es nezinu arhaismus, — Odisejs nočērkstēja.
— Bet fundamentālā atmiņa?
— Tā ir jāpieslēdz. Es pats to nevaru izdarīt.
— Saistīt tevi ar fundamentālo atmiņu? Hm … priekšlikums nemaz nav peļams. Es to pieņemtu nekavējoties, ja pēc tam tu varētu man pateikt, kādēļ neatgriežas kuģi… — Valguss brītiņu klusēja. — Kādēļ kuģi eksplodē, ja vispār eksplodē? Un, ja neeksplodē, kur tad īsti tie paliek? Es tevi apskaužu, Odisej, tu drīz vien to izdibināsi. Kaut gan ar tavām smadzenēm…
Valgusam nebija grūti iedomāties, kā Dora Miglājs smīkņās, noklausījies šos ierakstus. Bet lai smīkņā vesels! Galu galā arī pilots izmēģinātājs var šo to atļauties…
— Vai zini, Odisej, — Valguss skaļi piebilda, — tevi apskaust tomēr nav vērts. Arī tu laikam eksplodēsi.
Odisejs klusēja. Valguss paraustīja plecus.
— Galvot es, protams, neņemos. Jo, redzi, līdz šim dabā sprādzieni vienmēr bija saistīti ar enerģijas izdalīšanos. Mūsu eksperimentos turpretī enerģija zūd. Par spīti visiem likumiem! Zūd kuģi un reizē ar tiem — gandrīz visa enerģija. Vājš uzliesmojums — vairāk nekā. Vai saproti?
— Nesaprotu, — Odisejs bez jebkādas izteiksmes konstatēja.
— To nesaprot it neviens. Bet man šī parādība ir jāizskaidro. Un tādēļ jāeksperimentē. Pareizāk, jāeksperimentē būs tev. Tu faktiski tiksi upurēts. Senos laikos būtu upurējuši vēršus. Bet laiki ir mainījušies… Tātad pievienot tev fundamentālo atmiņu? Labi, bet vispirms paklausīsimies kārtējo ziņojumu.
— Visi mehānismi un ierīces ir kārtībā! — Odisejs noskaldīja.
— Vai uzdevums skaidrs?
— Pēc komandas meklēt izplatījumā virzienu, kurā vielas koncentrācija minimāla. Uzņemt kursu. Kāpināt ātrumu. Saskaņā ar programmu ieslēgt ģeneratorus…
Aptvēris ar pirkstiem zodu, Valguss domīgi staigāja pa vadības centrāli.
— Uzdevums skaidrāks par skaidru. Jā, mans nepilnvērtīgais draugs, mūs abus gaida …
Taču izskaidrot, kas īsti viņus gaida, acīm redzot, nebija viegli, tāpēc Valguss apklusa un tikai pēc brīža turpināja:
— Pēdējā eksperimentā pazuda «Argo». Programmas pirmo daļu tas izpildīja precīzi, bet otro… Lai nu kā, «Argo» nav atgriezies. Bija lielisks kuģis. Kaut arī tikai ar četriem papilddzinējiem… Labs ir, pieslēgšu tev fundamentālo atmiņu. Pilnveidojies, centies aptvert neaptveramo! Varbūt sāksi runāt cilvēciski. Pagaidām gan tev putra vien iznāk… Starp citu — kas šodien pusdienās?