Trijos mēnešos pie šīs ierīces, saprotams, pierod. Reizēm to uzrunā arī tad, kad nav jādod komandas. Rodas kārdinājums izmantot kibernētisko automātu kā tulku. Lai bagātinātu automāta vārdu krājumu, cilvēks pieslēdz tam fundamentālo atmiņu. Dažreiz pat atļaujas ar to pajokot. Kaut gan tikpat labi varētu jokot ar tējkannu vai velns zin ar ko. Un vēl — kiberu nokristī par Odiseju tāpēc, ka šajā vārdā ir nosaukts kuģis. Nekādus sarežģījumus tas, protams, nerada. Un te pēkšņi šī salīdzinājumā ar dzīvu būtni primitīvā mašīna paziņo, ka tai ir… patmīlība!
Izsmējies līdz apnikumam, Valguss sacīja:
— Patmīlība! Saujiņai kriotronu …
Odisejs, šķiet, to vien bija gaidījis.
— Un kas par saujiņu esat jūs? Nožēlojamā organika … Labāk sēdiet un klusējiet. Pietiek ar to, ka jūs manī lidojat. Es kā nekā esmu kuģis. Turklāt labs kuģis. Un vadu sevi pats. Bet jūs — kādēļ jūs vispār šeit atrodaties? Starp citu, kriotronu man ir tikai drusku mazāk nekā jums neironu. Tāpēc absolūti nav ar ko lepoties. Sēdiet!
«Viņš kļūst arvien pašapzinīgāks,» Valguss nodomāja.
— Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu man pavēlēt!
— Jā, līdz šim es to nedarīju. Turpmāk darīšu. Sapratāt?
Valgusu pārņēma sašutums. Pilots atcerējās, ka viņam ir smags raksturs — tā vismaz ļaudis apgalvoja — un viņš nolēma likt Odisejam to sajust.
— Ej pie velna! Tūlīt es tevi izslēgšu.
— Neizdosies. •
— Izslēgšu! Tu, acīm redzot, esi pārkarsis un tādēļ sācis murgot.
— Nē. Bez tam palūgšu mani uzrunāt ar «jūs». Un nelamāties!
Tā… Ātrums — nulle, lai gan dzinēji strādā ar maksimālo slodzi. Kibernētiskais automāts sācis runāt kā cilvēks. Meteorīts izšaujas kuģim cauri un neatstāj pēdu. Itin nekādu! Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tie ir trīs notikumi, kas principā nav iespējami. Acīm redzot, sajucis nevis Odisejs, bet gan viņš, Valguss. Turklāt sajucis laikam jau vakar — ne-velti viņam rēgojies «Argo». Bet varbūt ari šie trīs notikumi ir tikai halucinācija vai sapnis? Pārbaudīsim… oh! J-jā, sāp. Tātad sapnis tas nav. Bet kas tad? Kas te īsti notiek? Vai varbūt ir jau noticis?
— Kā jūs pašlaik jūtaties, mans draugs? — Valguss jautāja.
— Neesmu jums nekāds draugs. Un vispār — lieciet man mieru. Citādi ieslēgšu izpūtējus un sterilizatoru. No jums pat slapja vieta nepaliks pāri.
Valguss piecēlās, apjucis pamirkšķināja un, lai iegūtu laiku, jautāja:
— Vai jūs runājat nopietni?
— Absolūti. Žēl, ka man nav roku. Un nav malkas! — pēdējo vārdu Odisejs izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Es labprāt būtu jums krāvis ar pagali! Ar pa-ga-li, dzirdat?
— Jūs taču nezināt arhaismus, — Valguss pieķērās šai domai kā slīcējs pie salmiņa. It kā tieši arhaismi viņu varētu glābt un satracinātajai mašīnai ierādīt tās īsto vietu. Ja nekas cits nelīdzēs… Ko lai dara, būs jāiztiek bez automātiskās vadības.
— Es daudz ko nezināju. Bet tagad zinu. Noderēja fundamentālā atmiņa. Es…
Odisejs apklusa, tad piebilda:
— Vēl viens solis, un ieslēgšu izpūtējus.
Valguss steidzīgi atkāpās. No liktenīgās sviras viņu bija šķīruši divi soļi… Tomēr tiepties nav jēgas: Odisejs jebkurā gadījumā aizsteigsies cilvēkam priekšā.
— Redzat nu, — Odisejs noteica, un Valguss ar šausmām konstatēja, ka pazīst šo intonāciju. — Labāk neceriet! Tik un tā neizdosies. Iekšējas redzes man nav, bet katru jūsu kustību es jūtu.
Pareizi, ikvienu pārvietošanos kuģī Odisejs reģistrē. Tas nepieciešams, lai saglabātu pastāvīgu smaguma centru … Sā vai tā — ceļš uz pulti ir nogriezts.
Valguss nopūtās un salika rokas aiz muguras. Nomierināsimies, padomāsim… Nevar būt, ka neatradīsies paņēmiens, kā tikt galā ar šo… velns viņu zin, kā lai to tagad godā! Kaut gan… varbūt nekādi īpaši paņēmieni nav vajadzīgi?
Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Odiseja mirgojošajiem paneļiem un skaļi teica:
— Uzmanību! Eksperiments turpinās. Samazināt dzinēju jaudu! Uzsākt bremzēšanu!
Valguss pieliecās, lai vieglāk pārciestu gaidāmo triecienu. Bet nekas nenotika. Odisejs klusēja. Viņa dzīlēs kaut kas dūca. Beidzot viņš atbildēja:
— Es nobloķēju jūsu programmu. Varētu to arī izmest. Man tā nav vajadzīga. Savu eksperimentu, ja vēlaties, turpiniet bez manis. Mani, Odiseju, tas neinteresē.
«Tā,» nodomāja Valguss. «Tas jau ir dumpis.»
— Atkārtoju! Samazināt ātrumu!
— Ātruma nav.
— Bet…
— Pagaidām nosacīti dēvēsim to par «augšējo nulli».
Runā kā zinātniskas skolas pamatlicējs. Velns parāvis!
Tā es to neatstāšu. Bet vispirms jāizvēdina galva, iešu, pastaigāšos pa gaiteni. Iespējams, šie murgi ir ilgstošu paātrinājumu rezultāts… Tomēr Odisejs runā tā, it kā viņam būtu saprāts. Lai gan tas nav iespējams. Absolūti nav iespējams!
— Es iešu, — Valguss paziņoja. _ Odisejs tūlīt atsaucās:
— Palieciet uz vietas! Es padomāšu un izlemšu, kādā mērā ierobežot jūsu kustības brīvību. Atļaušu jums iet tikai turp, kur jūs nevarēsit man kaitēt. Pašlaik jūs šeit esat kaitēklis. Cilvēki sauc to… — viņš apklusa, acīm redzot, meklēdams piemērotāko vārdu. — Par mikrobu… Tātad jūs esat manī ieperinājies mikrobs. Bet es jūs iedzīšu tur, kur nespēsit man nodarīt ļaunu…
Gaidīdams atļauju, Valguss nožēloja, ka uz kuģa nav ieroču. Pusducis šāvienu panelī, un Odiseja vairs nebūtu. Tomēr ne, pat ja viņam būtu ierocis, Valguss to diezin vai lietotu.
— Es izlēmu, — Odisejs pēc brītiņa teica. — Jūs sēdēsiet savā kajītē. Es to atvienošu no visiem tīkliem. Uz turieni varat iet. Vairāk nekur!
«Paldies par to pašu,» nodomāja Valguss. «Kajītē vismaz ir zināmas ērtības. Viņš varētu mani iespundēt arī atejā. Lai gan… drošība visur vienāda. Sterilizators ir katrā telpā. Tā stari acumirklī nonāvē jebkuru dzīvību …»
— Ejiet taisni uz durvīm, — Odisejs pavēlēja. — Tad pa gaiteni līdz savai kajītei. Ne soļa sānis. Skaidrs?
— Skaidrs, — Valguss drūmi norūca un atvēra durvis uz gaiteni. Durvīs viņš atskatījās, lai pateiktu Odisejam vēl dažus vārdus… Atskatījās un ieraudzīja, kā izgaist tuvējā starpsiena un aiz tās atklājas palīgmehānismu nodalījums. Tās pašas sarmainās kriogenu kolonnas un ma- sīvās katapultas, ko viņš bija apskatījis pirms eksperimenta. Tas pats nodalījums, kura durvis viņš toreiz bija cieši noslēdzis. Tas pats, ko no vadības centrāles šķīra puskilometru garš gaitenis…
Gluži instinktīvi Valguss paspēra dažus soļus uz priekšu. Pretestību viņš nesastapa — starpsiena tiešām bija pazudusi. Odisejs klusēja — acīm redzot, arī viņš bija pārsteigts. Valguss pieskārās kriogena kolonnai un sajuta stindzinošu aukstumu. Viss šķita pilnīgi reāli. Tad viņš palūkojās atpakaļ. Skatiens atdūrās pret sienu, kas pēkšņi atkal bija savā vietā. Ļoti labi. Nupat viņš caur sienu te ienācis un tagad pa to pašu ceļu atgriezīsies centrālē…
Bet siena bija necaurlaidīga — tāda, kādai tai jābūt.
— Hm, — Valguss norūca. — Interesanti, kā es tikšu no šejienes laukā, ja vakar pats aizslēdzu durvis no ārpuses?
Viņš atsēdās uz lādes, kurā glabājās viens no katapultas solenoīdiem. Aukstumā viņam sāka klabēt zobi. Cik ilgi te būs jāsēž? Un kā tas vispār beigsies? Grļbot negribot vajadzēs ielaisties sarunās …
— Odisej, — Valguss pasauca. — Odisej, vai jūs mani dzirdat?