Odisejs nevarēja nedzirdēt: uzturēt sakarus ar kibernētisko automātu iespējams no jebkura nodalījuma. Tādu prasību konstruktoriem bija izvirzījis tālredzīgais DM…
— Dzirdu, — Odisejs lakoniski paziņoja.
— Es atrodos palīgmehānismu nodaļā. Nokļuvu šeit nejauši …
— Zinu. Pašlaik es prātoju par šīs parādības cēloņiem.
Viņš prāto… Ir gan lops! Bet kas par valodu!
— Odisej, esiet tik laipns, izslēdziet bloķētāju un atveriet durvis.
— I prātā nenāk! Tagad jūs esat drošā vietā. Varat tur sēdēt līdz apnikumam. Un pēc tam arī.
— Man salst.
— Toties man aukstums patīk. Lai gan es, kā jūs nesen izteicāties, esmu tikai kriotronu saujiņa.
— Es šeit ilgi neizturēšu.
— Bet kas lielījās, ka viņš esot cilvēks? Lūdzu, te jums ir iespēja pierādīt, ka esat labāks par mani. Pasēdiet pie kriogena. Ļoti derīga ierīce. Kā zināms, tā palīdz iegūt enerģiju no kosmiskās telpas.
— Laidiet mani ārā, Odisej! Ko jūs vispār taisāties ar mani iesākt?
Odisejs klusēja tik ilgi, ka Valguss jau nolēma ar varu izlauzties gaitenī. Taču beidzot Odisejs sacīja:
— Ko ar jums iesākt? Nezinu. Es pārcilāju visu fundamentālo atmiņu un neatradu neviena līdzīga gadījuma. Nezinu. Jūs man absolūti neesat vajadzīgs…
— Tad nobremzējiet…
— Nē. Un tūlīt teikšu, kāpēc. Tiklīdz mēs sasniedzām augšējo nulli, ar mani kaut kas notika. Es sāku domāt. Tagad es saprotu, ko nozīmē — domāt. Visu, kas bija iepriekš, es rekonstruēju pēc saviem ierakstiem. Vienlaikus nemitīgi rakņājos fundamentālajā atmiņā — esmu jau apguvis gandrīz pusi. Daudz kas man kļuvis skaidrs. Es tagad spriežu ne sliktāk par jums. Tas, acīm redzot, ir saistīts ar mūsu lidojuma apstākļiem. Bet, ja samazināšu ātrumu, apstākļi mainīsies un es atkal kļūšu tāds, kāds biju agrāk. Ar to grūti samierināties. Tāda pārvērtība ir līdzvērtīga tam, ko jūs, cilvēki, saucat par nāvi.
— Bet, ja nebremzēsiet, es varu nomirt.
— Iespējams, ka tas būtu lietderīgi. Bet jūs nemirsiet. Vai tad šeit ir slikti? Galu galā jūs paši radījāt tādus apstākļus. Es taču saprotu: mani izgatavoja cilvēki. Bet tagad es domāju patstāvīgi. Un nestrīdēsimies, lūdzu, par to, kas gaida vienu no mums. Kāpēc cilvēki uzskata, ka dzīvot gribas tikai viņiem?
— Ko jūs zināt par cilvēkiem?
— Diezgan daudz. Pusi jūsu fundamentālās atmiņas aizņem materiāli par cilvēkiem. Tas, ko dēvē par daiļliteratūru. Tiesa, šajos materiālos man vēl viss līdz galam nav
skaidrs. Ļoti daudz pretrunu. Un man tajās pamatīgi jāiedziļinās. Kamēr nebūšu ar šo darbu galā, runāsim tikai par abstraktām tēmām.
Pamēģini to kādam izstāstīt — neticēs! Bet kam stāstīsi? … Lai notiek, runāsim par abstraktām tēmām…
' — Sakiet, lūdzu, Odisej, — kā jūs vērtējat mūsu eksperimenta rezultātus?
— Tieši par to es pašlaik domāju. Kad būšu beidzis, iepazīstināšu jūs ar saviem secinājumiem. Kaut gan nezinu, vai no tā būs kāds labums…
— Būs, — Valguss gribēja Odiseju pārliecināt, bet šajā mirklī atskanēja klikšķis; saruna bija galā.
Galvu nodūris, Valguss iegrima domās. Kā viņam izdevās šeit iekļūt? Nē, ja kāds ir sajucis prātā, tad ne jau Valguss vai Odisejs, bet pati daba…
Tagad caurspīdīga kļuva cita starpsiena — pretējā tai, caur kuru Valguss bija šeit ienācis. Aiz sienas parādījās bibliotēka. Patiesībā tā atradās pavisam citā stāvā … Ne mirkli nesvārstīdamies, Valguss izgāja sienai cauri. Labāk uzņemties vislielāko risku nekā padevīgi sarauties čokurā un nosalt apsarmojošo kriogenu pakājē.
Jā, tā bija bibliotēka. Tieši tāda, kādu viņš to atstājis pirms dažām stundām. Brīdi Valguss stāvēja istabas vidū, tad sagrāba vienu no ierakstu kasetēm, atvēzējās un svieda pret ārsienu. Plastmasas kasete nozuda. Aizceļoja izplatījumā. Bet gaiss dīvainā kārtā neizplūda. Arī aukstums netika iekšā…
Noguruma pieveikts, Valguss atlaidās krēslā un dažas minūtes truli raudzījās savu zābaku purngalos. Kas notiek? Kas īsti noticis? Kā visu to izskaidrot? Un ko darīt, lai glābtos, lai pastāstītu par visu cilvēkiem? Tādu eksperimentu tiešām nekad nav bijis… Tikai nesēdēt tā, netērēt veltīgi laiku! Stāvoklis uzlabojies. Viņš ir bibliotēkā un no šejienes var tikt jebkurā citā telpā, durvis nav aizslēgtas. Kaut kas ir jāizdomā… Ar Odiseju tomēr vajadzētu vienoties. Vai arī apmānīt viņu. Bet varbūt tomēr iznīcināt?
Doma par to, ka Odiseju, pareizāk — viņa smadzenes, nāksies iznīcināt, Valgusam nez kādēļ nepatika. Bet iedziļināties šīs nepatikas cēloņos nebija laika. Viņš izgāja no bibliotēkas un nokāpa galvenajā gaitenī, visu laiku bažīgi raudzīdamies uz sterilizatoru izvadiem. Taču nekas bries-
mīgs nenotika — acīm redzot, Odisejs vēl nebija izlēmis, ko darīt. Gaitenī nepārtraukti skanēja klusināta dūkoņa: gar ārsienu izvietotie aparāti drudžainā steigā zīmēja līknes uz ātri slīdošām dzeltenām lentēm. Labi, tātad būs visi ieraksti. Būs ko pētīt uz Zemes. Vajadzētu tikai nokļūt līdz turienei. Vai sliktākajā gadījumā — līdz bāzei, kur DM droši vien aiz nepacietības jau plūkā bārdu…
— Odisej! — Valguss teica. — Es gribētu ieiet vadības centrālē.
— Nē.
— Apsolu pret jums neko neuzsākt. Apsolu, saprotat? Dodu vārdu. Vismaz kamēr būšu centrālē… Tur ir aparāti, man tie vajadzīgi. Arī es gribu strādāt.
«Ko tāds saprot no solījumiem?» Valguss pasmīnēja. «Lai gan… ja viņš ir spējīgs domāt, viņam jāsaprot.»
— Labi, — sacīja Odisejs. — Es ticu. Varat ienākt centrālē.
Valguss nolieca galvu. «Es ticu» — tātad tik tālu jau…
Ienācis centrālē, viņš jutās kā atgriezies mājās. Te viss bija ierastā kārtībā, neskaitot vienīgi, ārsienu. Tās vietā melnēja tukšums. Taču gaiss, tāpat kā pirmīt, no kuģa neizplūda. Valguss paraustīja plecus un nolēma ne par ko vairs nebrīnīties. Paskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka lidojums ar nulles ātrumu ilgst jau gandrīz divas stundas. Kad otrā stunda būs beigusies, vilcināties vairs nevarēs …
Noteicis sev šo pēdējo termiņu, Valguss palūkojās uz ekrāniem. Tajos nekas nebija redzams. Tad viņš uzmeta skatienu caurumam sienā… Tur varēja redzēt zvaigzni. Pēc acumēra — mīnus trešā lieluma. Zvaigzne šķita ļoti pazīstama. Valguss attiecīgi notēmēja spektrogrāfa objektīvu. Tikai fiksēt! Izpētīt varēs pēc tam… Taču pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ: pa caurumu vadības centrālē iepeldēja ķermenis. Tā bija radiobāka, ko viņš pats atstājis vismaz piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes. Valguss metās pie bākas, bet, palidinājusies mazliet pa centrāli, tā pazuda, it kā nekad šeit nebūtu bijusi. Tai pašā mirklī caurums aizvērās. Siena atkal bija vesela un kuģa daudzkār- tainais bruņu apvalks aiz tās — absolūti neskarts. Vispār nekāda cauruma, domājams, nebija. Bija kaut kas cits. Bet kas īsti — to viņš nespēja aptvert.
Drīz otrā stunda būs galā… Aparāti izmanto ierakstiem pēdējās lentas. Turpināt lidojumu vairs nav jēgas. Var
būt vienīgi, lai gūtu jaunus iespaidus? Taču iespaidu jau tagad ir vairāk nekā vajadzīgs… Galva iet riņķī… Kaut kas jādara … Bet vispirms tomēr pamēģināsim vienoties.
— Odisej, — Valguss ierunājās, cik vien laipni spēdams.
— Netraucējiet, — īgni atrūca Odisejs. — Es sarunājos ar draugiem.
Ar draugiem? Vai viņš tiešām tā teica?
— Piedodiet, ar ko?
— Ar «Argo». Tas jūs apmierina?
— Ar «Argo»?