— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…
— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespējams.
— Varbūt… Es par to neesmu domājis.
— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, liekas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.
«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko darīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»
— Ko tu dari, Valgus? — Odisejs atkal ierunājās.
— Nekā…
— Tad saposies, lūdzu!
— Kādēļ?
Kas viņam padomā? Ja to varētu uzzināt pēc balss into- nācijām! Taču Odisejs nav cilvēks. Viņa balss ir tikai samērā primitīvas iekārtas funkcija …
— Es gatavojos sākt bremzēšanu.
— Tu? Bet tas taču…
— Zinu. Zinu daudz labāk par tevi, Valgus! Ne velti «Argo» jau toreiz, trīsdimensiju izplatījumā, centās mani atvienot no fundamentālās atmiņas. Bet tu nepieļāvi to, un es pakāpeniski apguvu visu, kas tajā rakstīts. Visu, kas padara jūs par cilvēkiem. Es nevaru sevi pārvarēt, Valgus. Sākšu bremzēt. Agrāk es biju tikai automāts un drīz atkal par tādu kļūšu. Bet tu arī agrāk biji cilvēks… No šī lidojuma tu gaidīji ļoti daudz un manis dēļ nedrīksti vilties…
«Tad, lūk, kāds tu esi,» nodomāja Valguss. «Un tas, acīm redzot, ir raksturīgs ne tikai cilvēkam, bet jebkurai saprātīgai būtnei. Ja vien, protams, tā iepriekš nav saindēta. Pašaizliedzība, vēlēšanās darīt labu un nevis kaitēt citām domājošām būtnēm… Visas runas par saprāta iedzimto ļaunumu ir tīrās blēņas! Ja saprāts attīstās un eksistē normālos apstākļos, tam nevar rasties tieksme iznīcināt.»
— Piesprādzējies, Valgus, — teica Odisejs. — Būs liela pārslodze. Un neaizmirsti: tikko ātrums samazināsies, tev vajadzēs pārņemt vadību. Tad es vairs nespēšu domāt. Paliec sveiks!
— Paliec sveiks, Odisej, — Valguss atbildēja, un viņa balss ietrīcējās.
Raitiem soļiem, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pilots iegāja vadības centrālē. Atlaidās savā krēslā. Ar ierastu kustību aptaustīja pārslodzes kompensatoru, atvēra skābekļa krānu. Pagāja minūte.
— Es centīšos iznirt no hipertelpas pēc iespējas tuvāk bāzei. Tūlīt sākšu manevru. Vai esi gatavs?
— Gatavs, Odisej.
Valguss gaidīja, ka Odisejs nopūtīsies, bet Odisejs nenopūtās un arī nevarēja to izdarīt — viņam nebija plaušu. Odisejs vienkārši teica:
— Sāku manevru…
Ģeneratori apklusa. Iekaucās bremžu dzinēji. Spidometra stabiņš nodrebēja kopā ar visu kuģi.
— Nulle, deviņdesmit deviņi…
— Nulle, deviņdesmit astoņi…
— Odisej, tu vēl domā?
— Nesapratu, — Odisejs neizteiksmīgi atbildēja. — Nulle, deviņdesmit septiņi…
Ātrums samazinājās strauji. Pārslodze bija drausmīga. Toties kāds vieglums mājoja sirdī! Aizvēris acis, Valguss gaidīja brīdi, kad ātrums būs sarucis līdz programmā paredzētajam lielumam. Šis brīdis pienāca pēc pāris stundām.
— Meklē kuteri, Odisej, — teica Valguss, pēkšņi sajutis, ka pārslodze beigusies.
— Skaidrs.
«Kam tev tagad glābšanas laiva?» Valguss nodomāja. «Ar Odiseju tu tiksi ātrāk līdz bāzei. Varēsi ziņot par atklājumu … Grandiozu, sensacionālu atklājumu! Un tomēr … tevi, draudziņ, kremt sirdsapziņa…»
— Kuteris atrasts.
— Uzņemt kuģī! — Valguss pavēlēja.
Jā, es ziņošu biedriem par atklājumu. DM mani apsveiks un pārējie arī. Tad DM sarauks uzacis un teiks: «Nedomājiet, ka esat kaut ko pabeidzis. Jūs esat tikai iesācis. Vajag vēl tūkstošreiz pārbaudīt. Uzbūvēt tādus kuģus, kas nekļūs gudrāki par pilotiem. Bet kāda ir hiper- telpas fiziskā būtība? Un matemātiskais pamatojums? Un vēl tūkstoš jautājumu. Pagaidām ir tikai pierādīts, ka hipertelpa pastāv. Bet cilvēkiem tajā būs jālido un jālido tālu… Tātad jāmācās pārvietoties šajā vidē!» Apmēram tā sacīs Dora Miglājs: Bet ne jau tas mani nomāc: viena posma gals kļūst par otra posma sākumu — tā ir normāla parādība…
Valguss piecēlās un devās apskatīt kuteri. Nonācis elingā, viņš iekāpa kabīnē: tur viss bija kārtībā, tikai viņa atstātie materiāli — izmētāti uz grīdas. Valguss savāca tos, lai aiznestu uz vadības centrāli, bet tad pārdomāja un nolika atpakaļ.
Kāpēc tevi kremt sirdsapziņa? Nav nozīmes izlikties! Tu nevari aizmirst, ka Odisejs domāja, bet tagad atkal ir automāts, kriotronu saujiņa — vairāk nekā. Viņš uzupurējies tevis dēļ. Viņš tev ir palīdzējis. Bet tu viņam?
Labi, par to var domāt bez gala. Bet pagaidām nedrīkst aizmirst, ka uz kuģa pastāv zināma kārtība un darbu secība. Kad glābšanas kuteris uzņemts, tas jāsavieno ar kuģa
iekšējo tīklu. Aparātu rādījumi jāsalīdzina, jāieraksta žur-. nālā…
Valguss savienoja visu kā nākas un atgriezās vadības centrālē. Būtisku atšķirību datos nebija. Tikai hronometrs… Vai tas būtu sabojājies? Varbūt sabojājies kuģa hronometrs? Nē, arī tas bija kārtībā. Bet kā varēja rasties starpība, kas nav izskaidrojama ne ar kādiem relatīvistis- kiem efektiem?
Pilots uzdeva skaitļotājam izanalizēt «Odiseja» un glābšanas kutera hronometru rādījumus. Pagrieza slēdzi un pēkšņi nodrebēja.
— Es jau tā domāju, — Odisejs sacīja. — Tu neuztraucies, te, neskaitot laika paradoksu, būs starpība par astoņpadsmit minūtēm, kuras neatgriežami zaudētas.
— Odisej! — No kliedziena, šķiet, ietrīcējās kuģa sienas.
— Šis laiks zaudēts, pārejot hipertelpā un atgriežoties no tās. Te, acīm redzot, izpaudīsies laika un enerģijas mijiedarbība, jo arī enerģijas bilance, kā tev zināms, ir izjaukta. Par šo problēmu jums nāksies vēl padomāt, bet tik daudz man izdevies noskaidrot…
— Tu esi dzīvs, Odisej? — Valguss iesaucās. — Tu esi dzīvs, mans draugs.
Odisejs klusēja, taču pēc brīža piebilda:
— Es ierakstu šo domu un pieslēdzu ierakstu hronometram. Tiklīdz skaitļotājs pieprasīs hronometra rādījumus, ieraksts tiks atskaņots. Atceries, ka arī es pratu domāt. Un vēlreiz — paliec sveiks, Valgus …
Ieraksts bija beidzies. Valguss nodūra galvu. Pagāja minūtes. Tad viņš pielēca kājās.
— Es no visas sirds gribu tev palīdzēt, Odisej. Bet kā? Nezinu…
Valguss tiešām nezināja. Žēl, ka nav sakaru ar domājošiem kuģiem. Tie varbūt kaut ko ieteiktu. Piemēram, «Argo»…
Pagaidi, «Argo» taču atgriezās trīsdimensiju telpā! Citādi Valguss toreiz nebūtu viņu ieraudzījis. Atgriezās, lai sagaidītu «Odiseju». Un šeit arī «Argo» ir tikai viduvēja kibernētiska iekārta. Kā viņam izdevās nokļūt atpakaļ hipertelpā?
Bet viņš tur nokļuva! Tas nozīmē, ka tāda iespēja ir. Jā… viņš savā pasaulē jau iepriekš būs izstrādājis
nepieciešamo programmu… Teiksim tā: nobremzēt, veikt dažas operācijas, no jauna kāpināt ātrumu, ieslēgt DM ģeneratorus un atgriezties… Būtībā tā ir ļoti vienkārša programma.