Tiesa, Odisejs pat tādu programmu šobrīd nespēj izstrādāt. Bet tāpēc jau es esmu šeit, un viņš izpildīs manas komandas…
— Labi, — sacīja Valguss. — Tu saņemsi programmu, Odisej.
Viņš paēda pusdienas; arī par' tādām lietām ir jādomā, it īpaši — ja paredzams, ka vairākas dienas būs jāiztiek ar sausu barību. Tad izņēma no aparātiem ierakstu lentas.
— Tās tev nebūs vajadzīgas, veco zēn, — Valguss sacīja.
Novietojis ierakstu lentas kuterī, viņš vēl pievāca savu bārdas skujamo, zobu suku, meitenes attēlu, vārdu sakot, visas mantas, kuras Odisejam nekādi nevarēja noderēt, un vēl — kristālu, kurā bija ierakstītas viņu sarunas. Pēdējo — speciāli, lai iepriecinātu DM.
Pēc tam Valguss rūpīgi pārbaudīja kuģa mehānismus un kontroles automātus, līdz beidzot pārliecinājās, ka viss kārtībā. Kriogeni bija gatavi uzsūkt no vakuuma enerģiju, dzinēji — to patērēt. Valguss pārbīdīja normālā stāvoklī slēdzi, kas atbrīvoja Odiseju no atbildības par cilvēka drošību: cilvēku šinī kuģī vairs nebūs.
Bāze nav tālu. Pāris diennakšu kuterī — un ceļojums būs galā. Nekā briesmīga. Arī kabīne nemaz nav tik šaura. Drīzāk — mājīga. Un galvenais — viss pie rokas.
Bet ja viņš būtu rīkojies stīngri pēc instrukcijas? Odisejs tik un tā būtu nokļuvis hipertelpā. Taču cilvēki nesaņemtu šos ierakstus. Neviens nebūtu redzējis gaismas okeānu. Nebūtu arī atklājuma…
Tā prātodams, Valguss ievadīja Odisejā programmu. To pašu veco eksperimenta programmu. Kāpināt ātrumu, ieslēgt ģeneratorus, izlauzties . .. Tālāk — gan jau Odisejs zinās pats. Tur viņš noteikti zinās…
— Uzmanību! — Valguss skaļi teica. — Atskaiti sākt no simta. «Nulles» momentā izpildīt programmu bez manas komandas!
— Skaidrs.
Valguss pasmaidīja.
— Nu, uz redzēšanos, — viņš teica un nez kādēļ pamirkšķināja. Tad nospieda pogu, apstiprinādams pēdējo rīkojumu.
— Simts…
— Deviņdesmit deviņi…
Vēl mirkli Valguss kavējās uz vadības centrāles sliekšņa.
— Sveiciens pārējiem, — viņš sacīja, mādams ar roku.
— Deviņdesmit seši…
Pilots jau bija uzkāpis elingā un atvēris glābšanas kutera lūku.
— Septiņdesmit astoņi…
— Septiņdesmit septiņi…
Lūka aizcirtās. Drošinātāji cieši iegūla savās ligzdās. Bet Odiseja balss skaļrunī joprojām čērkstēja.
— Piecdesmit četri…
— Piecdesmit trīs…
— Aiziet! — Valguss iesaucās un nospieda starta pogu.
Katapultas mests, kuteris izšāvās no kuģa un sāka kūleņot izplatījumā, taču drīz vien pilots izlīdzināja tā gaitu. Sakaru ar Odiseju vairs nebija, tomēr Valguss klusībā turpināja skaitīt sekundes.
Tikko viņš iedomājās vārdu «nulle», kuģa korpuss nodrebēja. Varenie dzinēji izsvieda telpā izstaro juma kvantos pārvērstās vielas pirmo porciju. Minūti vēlāk «Odisejs» jau bija tālu un arvien ātrāk traucās uz turieni, kur to gaidīja citi kuģi.
Labu laiku. Valguss sēdēja nekustēdamies. Kuģis sen vairs nebija redzams, bet pilots joprojām likās sastindzis. Beidzot tālumā kaut kas pazibēja. Neliels uzliesmojums, un viss.
— Odisejs otro reizi ir pārvarējis triju dimensiju robežu, — Valguss sacīja, pārlaida skatienu aparātu skalām, noteica vajadzīgo kursu un iedarbināja dzinējus…
SĀKOTNE
I
Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; baltais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām valdīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibināja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, kuras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība notiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tuvojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūdeņiem.
Attālums saruka, un — jo mazāks tas kļuva, jo lielāks vērtās cilvēku izbrīns. Bet izbrīns nevar augt bezgalīgi, agri vai vēlu iestājas brīdis, kad tas pārvēršas vai nu priekā, vai bēdās. Un tad kuģa komandieris, cilvēks ar mērķtiecīgu, nesalaužamu gribu, raukdams uzacis, sacīja:
— Tā nav Sākotne.
Visi neviļus sakustējās, taču neviens viņam neiebilda. Tikai galvenais stūrmanis, nespēdams vairs panest neizteiktā pārmetuma slogu, ieminējās:
— Kurss nosprausts pareizi.
To viņš sacīja tā, kā mēdz runāt par neapstrīdamu faktu, tā, it kā būtu atgādinājis: «ekspedīcija ilgst jau gandrīz četrus gadus», «šī planēta ir pirmsākums visam, kas sasniegts daudzu jo daudzu spīdekļu sistēmās» — vai citu vispār zināmu patiesību. Taču trijos viņa teiktajos vārdos bez šī fakta bija ietverta vēl kāda doma, un visi nekļūdīgi to uzminēja:
«Tā ir Sākotne. Un, ja Galaktikā būtu miljons reižu vairāk planētu, arī tad tā būtu Sākotne un nekas cits.»
Komandieris pat nemēģināja atspēkot stūrmaņa domu, debates šajā situācijā bija liekas. Viņš tikai palūkojās uz aparātiem, kuru uzdevums — atklāt izplatījumā mākslīgus debess ķermeņus, kas precīzāk nekā jebkura grāmata ļauj spriest par attiecīgās civilizācijas līmeni. Komandieris palūkojās uz šiem aparātiem, zinādams, ka klātesošo acis paklausīgi sekos viņa skatienam un ieraudzīs to pašu, ko redzēja viņš. Tā arī notika; cilvēki ieraudzīja, ka apa-' rāti snauž bezdarbībā, neatraduši nekā tāda, kas būtu spējīgs saistīt to allaž modro uzmanību. Tad komandiera skatiens pievērsās ierīcēm, kuras spēja atšifrēt visas valodas, kādas vien tiek lietotas Galaktikā. Ekspedīcijas dalībnieki pārliecinājās, ka arī šie jutīgie instrumenti nav uztvēruši nenieka. Komandieris vēlreiz pievērsās ekrānam, kurā bija redzama planēta. Nesteidzīgi, it kā gozēdamās zeltainos saules staros, tā rotēja ap savu asi un ļāva apskatīt sevi kā zīdainis, kas nepazīst kauna un ko neaptverami laika bezdibeņi šķir no brieduma gadiem. Apkalpes locekļi atkārtoja viņa kustību un ieraudzīja kalnus un mežus, rāmi plūstošas upes un žilbinošas jūras, vietām apaļīgus mākoņu spilvenus — un vairāk nekā. Nekā tāda, kas liecinātu par saprātīgu būtņu esamību …
Stūrmanis paraustīja plecus zem plānā virsvalka un, vairīdamies no biedru skatieniem, instinktīvi spēra soli uz priekšu. Šis solis viņu tuvināja ekrānam, kura blāvajā diskā planēta steidzās parādīt, ka tai nav nekādu noslēpumu. Nebija noslēpumu, nebija ceļu un pilsētu, tikai sili šalca, vēdinot vieglu vējiņu pāri saulainām norām; ne ar ko citu planēta nespēja iepriecināt savus ciemiņus. Tas bija nepanesami, zemapziņa lika stūrmanim atbalstīties ar roku pret ekrāna paneli un pieliekties cieši klāt sasilušajam stiklam. Otru roku viņš pacēla, it kā lūgdams žēlastību, bet visi saprata, ka stūrmanis tikai lūdz biedrus klusēt. Un cilvēki, kas jau labu laiku nebija pārmijuši ne vārda, aizturēja elpu; uz īsu mirkli viņos atdzima cerība, ka tas, kurš stāv tuvāk ekrānam, redzēs vairāk nekā pārējie un tātad varbūt saskatīs kaut ko jaunu. Patiesībā stūrmanis neredzēja un arī nevarēja redzēt nekā tāda, ko citi nebūtu pamanījuši. Tomēr klusuma brīdis viņam
bija ļoti noderīgs. Tas deva iespēju koncentrēties, pārvarēt šaubas, atgūt ticību.
— Nu, stūrman? — viņš mirkli vēlāk izdzirda komandiera balsi. Šī uzruna viņu nepārsteidza, jo arī viņš zināja, ka tādās situācijās nedrīkst pārāk ilgi klusēt. Un vēl mazāk pieļaujams, lai kāds redzētu un saprastu to, ko visas apkalpes klātbūtnē neredz un nesaprot komandieris. — Pēc civilizācijas neizskatās, ko?