Taču pagaidām aizmugurē bija tikai kuģis un arī priekšā nekas neparasts nerādījās. Tikai mežmala pamazām tuvojās un koku šalkoņa kļuva tāda kā sērīgāka. Zābaku radzes plosīja augsni, un zāle it kā protestēdama sa- kļāvās ap gājēju stulmiem. Tā izpaudās dabas pretestība iebrucējiem: nekādas citas pretestības — vismaz pagaidām — nemanīja. Gaisā smalki sīca knišļi, kas griezās gluži kā dejotāji nebeidzamos karnevāla virpuļos. Un, lai gan šie radījumi cilvēkiem neuzbruka, izlūki tomēr iz- smidzināja zināmu daudzumu tādas vielas, no kuras sīcošie lidoņi pārstāj dzīvot.
— Savādi, viņi nemaz nekož, — Alsters nomurmināja.
— Vēl nepazīst cilvēkus, — komandieris atsaucās, it kā juzdamies vainīgs, ka knišļu mākonis nevienam nebija nodarījis nekā ļauna. — Bet, ja mēs viņiem iegaršotos, tad gan nebūtu glābiņa …
Tikmēr kolonna bija sasniegusi klajuma robežu. Te zāle slīga mežmalas ēnā, un vīri, mirkli paminstinājušies, cits pēc cita uzkāpa tai; blakus parādījās pirmie koku stumbri un pēc brītiņa palika jau aiz muguras. Kolonna iegāja mežā un arvien vairāk iedziļinājās tajā, tikai nedaudz palēninādama soli, lai izlaipotu starp vareno sakņu grubuļainajām stiegrām.
Pamazām ļaudis pārņēma izbrīns. Te auga priedes, staltas un tīras — ar zeltaini lāsmojošu mizu. Biologs tūdaļ pazina tās, jo arī Zemes rezervātos tādas šur tur vēl varēja sastapt. Te bija arī citi koki — krietni zemāki, ar dīvaini ornamentētām lapām, kas mazliet atgādināja cilvēka plaukstu, un vēl citi, kuru iegareno lapu malas šķita
veidojam gandrīz precīzu sinusoīdu. Šie pēdējie bija krietni resnāki, zaraināki un kuplāki. Biologs un botāniķis, tos aplūkodami, kaut ko murmināja, it kā ekstāzē skaitītu buramos vārdus. Šad tad ceļā gadījās koki, kuru lokanajos zaros karājās apaļi, spoži augļi, mazliet līdzīgi tiem, ko uz Zemes radīja īpašos sintezatoros visizsmalcinātāko gardēžu iepriecināšanai. Te šie augļi nobrieda dabiski — kokos, bet daži jau bija paspējuši nokrist un gulēja zemē, kārdinādami cilvēkus ar savu aromātu un izskatu.
Vīri soļoja joprojām drūmi un sabozušies, jo atcerējās, ka tepat netālu viņu biedri, spriežot pēc visām pazīmēm, atrodas briesmās. Koki pamazām ielenca kolonnu arvien ciešākā lokā, bet roboti precīzi noteica drošības pakāpi un gudro mašīnu uzvedībā līdz šim nekas nebija mainījies: roboti neizjūt dabu un, saprotams, nemīl to, taču no dabas arī nebaidās, jo mašīnas, atšķirībā no cilvēkiem, nav saglabājušas neapzinātas atmiņas par tiem laikiem, kad koki uz Zemes auga tikpat brīvi un netraucēti un cilvēki stundām un pat dienām ilgi varēja staigāt pa mežu, neredzēdami tam galu. Arī šeit biezoknim neredzēja ne gala, ne malas: zem kājām švīkstēja skujas, un augļu spīdīgā miziņa atspoguļoja saules starus, kas lika vīriem jocīgi viebties. Zemie krūmi bija nosēti ar sulīgām melnām ogām, vietumis zaļoja papardēm līdzīgi augi; šķita, ka cilvēkiem nekad neapniks iet pa mežu.
Komandieris uzmeta skatienu elektroniskajam kursa meklētājam, kas bija piesprādzēts viņam uz krūtīm, un nogriezās nedaudz sāņus; saules stari, lauzdami ceļu caur biezajām koku lapotnēm, bija sākuši sildīt viņa labo vaigu. Bet arī tad nekas nemainījās — skujas, sūnas un koki. Ne cilvēki, ne aparāti joprojām nemanīja briesmu pazīmju. Tāpēc, jo tālāk viņi gāja, jo mazāk saprata, kas īsti būtu varējis notikt ar tiem desmit vīriem, kuri bija devušies ceļā divarpus stundas agrāk.
Pēkšņi visi nodrebēja: augsta, vibrējoša skaņa bija ielauzusies meža klusumā. Likās — nezināma būtne ar akustisku signālu brīdina savējos par ienaidnieka tuvošanos. Kolonna acumirklī saspurojās, izsliedama uz visām pusēm tērauda stobrus: viens pa kreisi, viens pa labi, komandieris pavērsa izstarotāja stobru uz priekšu, bet pēdējais robots kolonnas aizmugurē pagrieza sava daudzstāvu ķermeņa vidējo, bruņoto posmu atpakaļ. Tikai zoologs Simons svārstījās — stobrs viņa rokās sakustējās kaut kā nedroši, negribīgi, bez pārliecības. Signāls atkārtojās, tagad tas skanēja ilgāk un to varēja labāk sadzirdēt. Viens vai varbūt divi uztvērēji skaļi translēja šifrētu tekstu: vispirms bieži un regulāri atkārtots dzidrs «tī-tī-tī» pāršalca mežu, un tūdaļ, it kā atbildot pirmajam, sekoja otrs signāls, nedaudz lēnāks un zemāks — «tiū-tiū-tiū». Pēc tam uztvērēja noskaņojums mainījās un kļuva dzirdamas stipras, vijīgas skaņas — līdzīgas tām, kādas rodas, mainoties svārstību kontūru kapacitātei, tikai daudz tīrākas, melodiskākas un bez jebkādiem virstoņiem. Radists Mozels uzmauca galvā austiņas un sāka noskaņot pārnēsājamo rāciju, visi pārējie sasprindzināti centās ielūkoties lapotņu apēnotā biezokņa pakrēslī. Un tikai zoologs Simons, kuram nojauta bija likusi pacelt galvu, kāda nokaltuša koka galotnē ieraudzīja šo skaņu avotu.
— Tas ir putns, — viņš sacīja, atraudams rokas no ieroča, un ļaužu sejās ievilkās smaids. Bet putns tikmēr svilpoja vēl un vēl, un pēkšņi, it kā būtu pārrauts aizsprosts, mežā iečivinājās, ievīterojās, iepogojās, iedūdojās visa putnu valstība, un kāds dzenim līdzīgs cekulainis ar knābi sāka rībināt pa skanīgu stumbru. Līdz šim pie- klususī dzīvība, it kā pārliecinājusies, ka briesmas tai nedraud, piepeši sarosījās un atmeta jebkuru piesardzību. Vāverīte noskrēja lejā pa stumbru, apstājās nedaudz augstāk par cilvēka augumu un pamirkšķināja, it kā gaidīdama kaut ko. Neviens, saprotams, nešāva; zvēriņš veikli aizslīdēja atpakaļ un mirkli vēlāk pazuda koka zaros.
Šajā brīdī robots iedūcās dobji un brīdinoši. Tērauds atkal pazibēja cilvēku rokās un vērsās pret visām debess pusēm, gatavs iznīcināt bez žēlastības. Izrādījās, ka trauksmes iemesls ir prāvs brūngans un ļoti pinkains zvērs ar nelielu kupri pie skausta; zvalstīdamies viņš tuvojās, uzmeta ļaudīm paviršu skatienu, ievilka nāsīs gaisu, bet, liekas, nolēma, ka nav vērts te ķēpāties, un aizčāpoja, ik pa brīdim noliekdamies un plūkdams sulīgās, melnās ogas. Komandieris ar strauju delnas triecienu laikā paspēja noliekt zemē stobru, ko bija sažņauguši M'bano pirksti: viņš labi pazina savus vīrus. Zoologs Simons nomurmināja: «Ursus…» — Lācis, — Seņins pārtulkoja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, sekoja pārējiem.
Nesteidzīgi soļodams, botāniķis Kapļins skaļi prātoja par to, ka normālā mežā priežu un augļu koku kopīga eksistence diezin vai būtu iespējama. Patiesi, vai šī planēta ir tik mežonīga, kā liekas? Komandieris, to dzirdēdams, paraustīja plecus.
— Es pieļāvu, — viņš sacīja, — ka cilvēki te ir sastopami. Akmens laikmets vai kaut kas tamlīdzīgs… Bet zvēri, kas no mums nebaidās, uzskatāmi pierāda, ka šeit cilvēku nav. Augļi? Ir visādas iespējas… Droši vien planētai piemīt zināmas īpatnības. Diezin vai būtu pareizi attiecināt Zemes likumus uz tik tālu un svešu pasauli. Ko šai sakarā domā biologs?
Nesaņēmis atbildi, komandieris atskatījās un sarauca pieri, jo laikam gan bija cerējis ieraudzīt gluži ko citu.
7
Kolonna, kurā ik cilvēks vēl nesen šķita vienotas ķēdes loceklis, kas nesaraujami saistīts ar visiem pārējiem, tagad bija zaudējusi savu parasto izskatu. Neviens nepamanīja, kā tas bija sācies. Varbūt kāds, sajaucis soli, vairs necentās pielāgoties kopīgajam ritmam, varbūt kādam bija apnicis turēt bargo ieroci rokās, un, satvēris stobru, viņš atmeta to aiz muguras. Varbūt tas bija noticis citādi — piemēram, kāds atstāja ierindu, lai paceltu viņam iepatikušos čiekuru vai zariņu — lai nu kā, kolonna šobrīd vairs neeksistēja. Tā bija izjukusi, izšķīdusi apmēram tā, kā šķīdinātājā izšķīst kristāls. Cilvēki gāja pa vienam un grupās; apkakles bija atpogātas, izstarotāji pārmesti aiz muguras un tādēļ šķita zaudējuši kaujiniecisko izskatu, kas, ja arī neiedveš bailes pretiniekam, katrā ziņā stiprina ieroču nesēja pašpaļāvība. Cilvēki gāja, brīvi un dziļi elpodami, daži pusbalsī sarunājās, citi klusēja, bet vienu otru vispār vairs nevarēja saskatīt aiz koku stumbriem. Tikai roboti vēl turējās ierindā, apzīmēdami vietu, kur būtu vajadzējis atrasties kolonnas galam; tie vienlaikus cilāja savas ziloņu kājas — kreiso, labo —, un komandiera skatiens it kā atpūzdamies mirkli pakavējās pie tiem.