— Stāt! — viņš nokomandēja. — Sakārtoties un ieņemt savas vietas! Vai mēs šeit esam pastaigā? Mūsu biedriem
draud briesmas! Nevienam bez atļaujas neatstāt ierindul Soļos marš!
Viņš pielika soli. Bet sev par izbrīnu jau pēc brītiņa konstatēja, ka arī pats vairs neielūkojas tik sasprindzināti biezokņa pakrēslī. Apvidū, kur mīt neiebaidīti zvēri, grūti gaidīt uzbrukumu no slēpņa. Un cilvēka nervus nevar sasprindzināt bez gala. Agri vai vēlu sasprindzinājumam vai nu jāizlādējas šaujot, vai arī jāatslābst; un šaut te nebija ne iemesla, ne arī vajadzības.
Komandieris pavērās pulkstenī un vēlreiz atskatījās — it kā vērtēdams noietā ceļa garumu, kaut gan maršruta izejas punkts vairs nebija redzams un mežs jau sen bija aizsedzis viņu kuģi. Saule laidās arvien zemāk. Koku lapotnes lēni šūpojās — augšā droši vien pūta vējš, bet šeit, lejā, dzirdēja tikai klusinātu šalkoņu, kas iežūžināja tā, ka gribējās aizvērt acis. Un tiešām — kāds nožāvājās, paguris no uztraukuma, no smaržām un nerimtīgajām putnu dziesmām. Tas bija Mozels, kas nemitīgi raidīja ēterā izsaukumus, ne uz mirkli neatraudamies no radio austiņām.
Tātad arī viņu sāk pieveikt gurdenums… Komandieris nopūtās. Šajā brīdī viņu panāca Alsters, enerģētiķis un mūzikas mīļotājs, kas pats nekomponēja, šķiet, tikai aiz pārlieku dziļas cieņas pret skaņu pasauli. Viņš gāja, ritmiski šūpodams galvu, un, ievērojis komandiera jautājošo skatienu, paskaidroja:
— Šajā mežā ir sava melodija. Ļoti savdabīga, bet cik brīnišķīgs ritms!
Komandieris novērsās neiebilzdams un arī nepiekriz- dams. Viņam bija lieliska muzikāla dzirde; pēc skaņas viņš ar milzīgu precizitāti varēja noteikt, kādā režīmā darbojas dzinēji, kā tiem trūkst un kā ir par daudz, bet zvaigžņu kuģa motors ir visai skaļš instruments, un seši «gamma» motori, ar ko apgādāta ikviena zvaigžņu barka, dzied tik vareni, ka uz šīs melodijas fona nekāda cita mūzika nav dzirdama. Aizraušanās ar mūziku prasa ļoti daudz laika, bet daudz brīva laika ir tikai diletantiem, — tā domāja komandieris, un, iespējams, viņam lielā mērā bija taisnība. Vēlreiz palūkojies uz kursa meklētāju, viņš nokomandēja: — Platāku soli! — jo manīja — cilvēki noguruši — un gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt tajā vietā, kur izlūkus piemeklējusi nelaime. Tikai tur pāries nogurums, kuram vēl varētu ļauties mājās, bet nekādā gadījumā — svešas pasaules džungļos.
Putni joprojām trallināja. Sausās skujas švīkstēja rāmi un draudzīgi. Gaiss bija nekustīgs, bet tajā, likās, strāvoja kaut kas tāds, kas satrauca stiprāk — lai arī citādi — nekā visbrāzmainākais viesulis. Pēkšņi daudzbalsīgajā putnu korī ieplūda jauna skaņa. Un komandieris saprata, ka tas tiešām ir neparasts putns, ja spēj izdziedāt visiem pazīstamu Zemes dziesmiņu …
— Bemolu, mehāniķi, bemolu! — viebdamies iesaucās Alsters.
Komandieris palūkojās uz Seņinu; sviru un pārnesumu pazinēja lūpas bija savilkušās, viņa krūtis cilājās reti un vienmērīgi. Pirmo reizi mūžā komandieris dzirdēja Seņinu svilpojam; tikai sevišķas, gluži neparastas domas varēja noskaņot mehāniķi tik nebēdnīgi…
Bet jau nākošajā mirklī starp kokiem pavīdēja metāliski spoža lente, kas mirgodama atspoguļoja saules starus. Komandieris pirmais saprata, kas noticis. Viņš atskatījās un klusi pavēlēja:
— Sagatavot ieročus kaujai! Drīz būsim notikuma vietā. Tas ir ūdens.
8
Tas tiešām bija ūdens, nevis caurulēs ietverts kā uz Zemes, bet ūdens, kas plūda_ dabiskā gultnē, sava smaguma un nevis sūkņu dzīts. Ūdens, ko negaidīja turbīnu zobainie žokļi. Mežonīgas planētas ūdens.
— Uzmanību! — komandieris skaļi pačukstēja; jo tuvāk viņi nāca vietai, kur pagaidām nezināmais un neizskaidrojamais tomēr bija noticis, jo vairāk sašķobījās viņa pārliecība, ka planēta ir neapdzīvota. — Tepat netālu tam jābūt… Es ievēroju, ka lokators rāda ūdeni viņiem cieši blakus. Mozel, vai kaut ko dzirdat?
Mozels noliedzoši pakratīja galvu.
— Katrs otrais — aiz manis pa labi! Virzīties ķēdē redzamības robežās. Sakari — ar zīmēm, balsī — tikai ārkārtējos gadījumos. Alster, pārējos vedīsi tu — pa kreisi, lejup gar strautu. Rezerves rācija?
— Te! — atsaucas matematiķis Solncevs, kas pārgājienā bija uzņēmies otrā radista pienākumus.
— Briesmu gadījumā ieslēgt trauksmes sirēnu! Ja atradīsim biedrus — signāls «Visi šurp!».
— Skaidrs, — klusi atbildēja Alsters, un komandierim nez kāpēc likās, ka šī atbilde skan mazliet vieglprātīgi. Viņš vērīgi palūkojās uz enerģētiķi; nē, mūzikas mīļotājs joprojām bija nopietns. Tad komandieris devās uz priekšu, atstājot strautiņu pa kreisi. Nākošais, Mozels, sāka attālināties no viņa un, pagājis kādu duci soļu, arī nogriezās paralēli strautam, pārējie atkārtoja to pašu manevru un drīz vien pazuda biezoknī.
Pirmās divas trīs minūtes sasprindzinājums likās neciešams. Taču laiks ritēja un nekas nenotika. Nemanīja ne katastrofas, ne sadursmes pēdu, nebija nekā tāda, kas apstiprinātu nelaimes nojautas. Komandiera skatiens ik pa brīdim slīdēja no strauta uz priekšu un pa labi, līdz viņa redzes lokā nokļuva Mozels, kas nepārtraukti un gluži automātiski darbināja izsaukuma ierīci uz rācijas paneļa. Pēc tam komandiera skatiens klīda atpakaļ, reizēm mirkli uzkavēdamies, kamēr smadzenes novērtēja redzēto un secināja, ka briesmas nedraud ne no vecā celma, ne arī no kuplā, ogām nosētā krūma. Iedams krūmam garām, komandieris gluži instinktīvi izstiepa roku — ogas pašas salīda saujā, un viņš jau pacēla to pie mutes, taču tūdaļ attapās, nometa ogas zemē, nopurināja sārtajā sulā samērcētos pirkstus un pašķielēja uz Mozelu, kas būtu varējis pamanīt gandrīz notikušo pārkāpumu. Komandierim likās, ka radista žokļi lēni kustas, bet viņš nosprieda, ka šoreiz būs labāk, ja paliks nenoskaidrots, vai Mozels ir pārkāpis noteikumus un iebāzis mutē ko tādu, kas iepriekš nav rūpīgi izanalizēts un pārbaudīts portatīvajā laboratorijā, kuru uz muguras stiepa organoķīmiķis Maņifiks — ķēdē sestais vīrs. Komandierim tikai iešāvās prātā, ka šī planēta dara cilvēkus slābanus un, tā kā šāda ietekme ar laiku pastiprinās, viltus Sākotni vajadzētu atstāt pēc iespējas drīzāk. Viss nepieciešamais protīda sintēzei tāpēc jāsagatavo nekavējoties, tiklīdz būs atrasti izlūki — nenogaidot, kamēr piegādās aparatūru. Tā domādams, viņš paskatījās uz strautiņu, jo apvidus, kuru ķēde nupat bija sasniegusi, šķita piemērots sintezatoru uzstādīšanai. Koki šeit nedaudz atkāpās no krasta, atbrīvodami mazu laukumiņu, taču sākumam ar to pašu pietiktu …
Komandieris apstājās pēkšņi. Vienu mirkli viņš likās kā pārakmeņots, tad pacēla roku un iesaucās: — Visi šurp!
9
Tie bija izlūku kombinezoni. Dažas minūtes vēlāk tos ieraudzīja visi. Kombinezoni bija nolikti zemē ciešā lokā un izskatījās tik neparasti, ka pirmajā brīdī vīri, saskrējuši atraduma vietā, nosprieda, ka tie ir nevis kombinezoni, bet gan cilvēki kombinezonos, kas nogūlušies tik neērtās pozās, ka neredz ne roku, ne seju. Taču, pienākuši tuvāk, pētnieki pārliecinājās par savu kļūdu: zemē bija nolikti tikai biezie trīskārtainās sintētikas virsvalki, katram blakus stāvēja pāris smago zābaku un mugursoma, vēl vairāk — pret vienu no mugursomām bija atbalstīta pārnēsājamā rācija, jā, kārtīgi nolikta un nevis nomesta, kā pagadās, turklāt vēl izslēgta un rūpīgi apsegta ar pārvalku. Pirmajā brīdī cilvēki neizpratnē raustīja plecus. Pēc tam, pildot komandiera pavēli, izklīda un, skaļi ūjinādami, pārmeklēja tuvāko apkārtni. Neviens neatsaucās, neviens neiznāca no meža, un kļuva skaidrs, ka meklēt vajadzēs pamatīgi.