Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka
šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās:
— O!…
— Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.
— No Zemes, — lielmutis atbildēja.
— Aha, — nomurmināja aklais, — nu jā, stacija. Lieliski.
— Guli vien.
— Pa-agaidi, — iebilda stostiķis, — pēc desmit stundām mums jāstartē. Citādi mēs šeit traucēsim.
— Kā tā?
— Te gaida varoņus, varenus vīrus. Būs svinīga ceremonija. Tieša pārraide uz Zemi. Atlidojuši divi: reportieris un pilots.
— Neērti, — aklais lēni teica.
— Ka-apteinis turēs runu, — stostiķis sacīja. — Vari iedomāties?
— Nevaru gan, — aklais pēc brītiņa atbildēja. Tad papurināja galvu un izstaipījās. — Tagad esmu izgulējies! — viņš priecīgi paziņoja.
— Trešā un ce-eturtā magnētiskā lēca nekam neder, — stostiķis norūca.
— Iztiksim bez starta dzinējiem, — noteica aklais. — Atgrūdīsimies ar galveno — un punkts. Šeit tas nav bīstami.
— Te-ev taisnība, — stostiķis piekrita.
— Tad jau laikam būs jāceļas… — lielmutis ierosināja.
— Kad jau, tad jau, — stostiķis sacīja un sāka aut kājas.
— Noslaukies, — teica lielmutis. — Še!
Viņš pasvieda garajam saņurcītu kabatas lakatu.
— Vai zemieši mums nepalīdzēs? — aklais jautāja, pavērsis seju uz Sīvera pusi.
— Mums kosmodromā vēl jāuzstāda lielās kameras, — Sīvers, gandrīz vai juzdamies vainīgs, atbildēja, — un prožektori. Citādi nevarēsim parādīt, kā viņi nolaižas. Bet mēs esam tikai divi.
— Žēl, ka neatvedāt tuviniekus, — aklais nopūtās.
— Posāmies lielā steigā. Bet viņiem, paši saprotat, nav pastāvīgās medicīniskās vīzas uz kosmosu. Un galu galā pēc visa pārciestā arī veselība nav nekāda spožā.
— Ska-aidrs, — sacīja stostiķis. — Ejam.
— Pagaidi, — lielmutis pamāja uz Sīvera pusi, — varbūt viņi mums no šejienes palīdzēs uzņemt sakarus…
— Iztiksim paši, — teica aklais. — Mūsu raidstacijas jaudas šeit pietiks.
— Nē, — Sīvers iejaucās, — ja, nekaitējot saviem plāniem, varam būt jums kaut kā noderīgi, tad, protams…
— Pa-aldies, — sacīja stostiķis. — Nevajag.
Viņi izgāja, turēdami plaukstas uz aklā pleciem un virzīdami viņu. Bija dzirdams, kā ģērbtuvē vīri atver skapīšus un velk mugurā skafandrus; derdzīgi šņirkstēja glumais plastika audums, un šķindēja metāls.
— Jūs savainoja raktuvēs? — attapies Sīvers nokliedza viņiem pakaļ. Bet visi trīs jau bija uzlikuši galvā ķiveres un nekc> nedzirdēja.
Tad Sīvers piegāja pie bārmeņa un ielēja sev kausu. Tas bija augļu sulu kokteilis, izgatavots pēc standartre- ceptes, .un ne visai garšīgs. Sīvers paraustīja plecus un arī aizgāja ģērbties.
6
Bregs atvēra remonta lūku un izgrūda kabeļa rituli. Lēni atritinādami to, abi aizsoļoja uz stacijas pusi. Melnā, gludā čūska izlocījās starp akmens šķēpelēm. Bregs saliecies vilka kabeļa galu, Sīvers savukārt cēla rituli, lai atvieglinātu pilota darbu. Nelielā, bet spilgtā Saturna pelēcīgajā gaismā kabelis meta ēnu, un šī ēna, lodādama pa akmeņiem, likās esam dzīva būtne. Mazliet iesāņus no pirmās uz akmeņiem gūlās otra — bālāka ēna. To radīja «Lādogas» sudrabotais korpuss, kas atspoguļoja Saturna starus.
Beidzot kabelis bija aizvilkts līdz stacijas ieejai. «Grūtākais ir aiz muguras,» nosprieda Sīvers, taču Bregs pakratīja galvu: kabeli vēl vajadzēja ievadīt stacijas telpās, pārvarot hermētiskās durvis un neļaujot izplūst gaisam, kura krājumi te'bija visai ierobežoti. Nācās vēlreiz doties uz kuģi pēc instrumentiem.
… Labu laiku viņi ņēmās vaiga sviedros, pūlēdamies izcirst šauru kanālu zem stacijas ārējām durvīm. Elektro- erozijas urbis šķieda zilu dzirksteļu spietus, transformators bija nokaitēts līdz pēdējai iespējai, bet sīkstais iezis padevās ļoti lēni.
— Tā mēs ķēpāsimies līdz rītam, — Sīvers kurnēja. — Vai tiešām nav iespējams izdomāt kaut ko jēdzīgāku?
— Te derētu gluži parasts elektromehānisks rīks. Ar spirālveida urbi.
— Kāpēc tad nepaņēmi?
— Paņēmu. Bet tik liela diametra mums diemžēl nav. «Lādogas» instrumentu komplekts paredzēts tikai iekšējiem darbiem.
— Bēdīgi, — sacīja Sīvers.
Bregs pielika plaukstu pie transformatora, lai sadzirdētu tā dūkoņu, un nevilcinādamies izslēdza strāvu.
— Ko darīsim? — jautāja Sīvers.
— Pagaidi, — ieminējās Bregs. — Vajag aprunāties ar vīriem no rūdas vedēja. Tieši viņiem tāds urbis varētu būt.
— Gaiša doma, — piekrita Sīvers. — Varbūt aizstaigāsi līdz viņu strūgai?
— Labāk aizej pats. Neesmu ar viņiem pazīstams.
Sīvers krekstēdams atlieca muguru.
— Vecums lauž kaulus, — viņš teica. — Dod kādu pa- raudziņu!
Parakņājies instrumentu somā, Bregs izvilka mazu spi- rālurbi un pasniedza Sīveram. Sažņaudzis urbi plaukstā, Sīvers devās uz rūdas vedēju.
Saturns jau bija gandrīz zenītā. Klinšu šķautnes salti spīguļoja tā staros. Apmetis līkumu prāvam akmens bluķim, Sīvers ieraudzīja veco kuģi vai, pareizāk, kuģa augšdaļu, kas šķita karājamies tukšumā, nebalstoties ne uz kā. Pirmajā mirklī šis skats viņu samulsināja, tad Sīvers iesmējās. Viss bija savā vietā. Čaklais automāts pulētājs, pārvietodamies pa spirāli, jau bija paspējis apstrādāt pusi korpusa; attīrītais un nopulētais apšuvums tagad zilgani mirgoja, atspoguļojot gaismu, bet lejasdaļas grumbuļainā, viscaur nokvēpusi virsma uzsūca gaismu un pilnīgi saplūda ar apkārtnes tumšo fonu. Tuvumā kuģa virsma tomēr kļuva redzama un skatiens varēja aptvert visu korpusu, ērmoti neveiklu, mazliet līdzīgu veco laiku koniskam artilērijas šāviņam. Amortizatori, skaitā seši, kā celtņu strēles rēgojās pār apkārtējiem akmeņiem.
Pienācis pavisam tuvu, Sīvers apstājās un palūkojās uz dozimetru; kuģis, kaut arī mēreni, tomēr izstaroja. Tad Sīvers piegāja kuģim cieši klāt. Pabeidzis kārtējo vītni, automātiskais pulētājs atkal iznira no tumsas; tagad automāts kustējās ātrāk, un tas Sīveram patika.
Lūka atradās negaidīti augstu — nevis kuģa apakšējā, visplatākajā daļā, bet gan vidū — krietni virs tās vietas, pie kuras bija piestiprināti amortizatoru augšējie gali. Uz lūku veda neparasti masīvas, no caurulēm pavirši sa- metinātas kāpnes. Sīvera acis ziņkārīgi meklēja kuģa nosaukumu — tam vajadzēja būt iekaltam virs lūkas, bet šo korpusa daļu vēl klāja uzdegums, un saskatīt neko neizdevās. Uzkāpis augšā, Sīvers ar urbi pieklauvēja pie lūkas, bet porainā garoza, kurā bija pārvērtusies apšuvuma virskārta, noslāpēja skaņu. Klusībā brīnīdamies, kā šis pārkausēšanai sen nobriedušais grausts iemanās tikt garām kosmoflotes modrā kontroles dienesta patruļām, Sīvers ar dažiem slīdošiem sitieniem atskaldīja garozu un pieklauvēja vēlreiz.
Gaidīt vajadzēja ilgi; cilvēki, domājams, atradās tālu, turklāt zināms laiks bija nepieciešams, lai kāds no viņiem pagūtu uzvilkt skafandru. Beidzot lūka lēni atvērās; uz šīs vecās mašīnas — kuģim noteikti bija vairāk nekā desmit gadu, lai gan kosmosa mašīnu mūžs lielāko tiesu nav garāks par suņa mūžu — lūka nevērās vis uz leju, veidojot platformu, un arī nepašķīrās uz abām pusēm, bet gan, šarnīrsviru vilkta, atvirzījās uz iekšu. Kādreiz šādas konstrukcijas lietoja, un, ja parakņātos atmiņā, droši vien izdotos atcerēties, kad īsti un kādos kuģos. Bet Sīveram šobrīd nebija ne vaļas, ne patikas kavēties atmiņās; viņam bija konkrēts, pie tam ļoti svarīgs uzdevums, un mākslu koncentrēties Sīvers bija apguvis jau sen.