Veikli un rūpīgi, kā pieredzējuši pēdu dzinēji, vīri apskatīja kombinezonus un pārējās mantas, cenzdamies kaut ko secināt jau no paša šo mantu izvietojuma. Taču apskates gaitā viņu izbrīns vēl vairāk pieauga: virsvalki gulēja tā, it kā tie būtu mierīgi novilkti, nevis steigā norauti un nomesti; zābaki stāvēja kārtīgi salikti kopā. Cilvēki sāka cilāt virsvalkus un apskatīt tos no visām pusēm; uz drēbēm nebija samanāmas ne mazākās vardarbības pēdas, toties jau zem paša pirmā virsvalka vīri pārsteigti ieraudzīja izstarotāju — tīru, nelietotu un pat ar neizslēgtu drošinātāju. Cits ierocis karājās turpat netālu uz zara. Pārējie, tāpat kā pirmais, bija nolikti zem drēbēm un rūpīgi apsegti, it kā īpašnieki būtu gribējuši tos pasargāt no iespējamā negaisa. Ļaudis sapulcējās aplī, un labu laiku neviens neuzdrošinājās pārtraukt klusumu.
— Tā, — beidzot sacīja komandieris, juzdams, ka
neviens nesāks runāt pirms viņa. — Neizskatās, ka te būtu notikusi ciņa. — Viņš vēlreiz palūkojās apkārt, meklēdams kaut mazākās vardarbības pēdas: skuju slānī dziļi iemītu papēžu nospiedumus, nolauztus zarus, asins lāses. Nekā tāda nebija, un komandieris sastomījās, nezinādams, ko teikt tālāk. Patiesi, kas gan te būtu varējis notikt? Ar zvēriem tam, acīm redzot, nebija nekāda sakara. Iedzimtie? Līdz šim nav izdevies atrast ne mazāko pazīmju, kas liecinātu pār viņu esamību uz planētas. Un, kaut arī viņi būtu tuvumā paslēpušies, ko gan tādi puspliki mežoņi var padarīt kosmiskā laikmeta cilvēkiem? Uzbrukt no slēpņa? Bet pieveikt desmit bruņotus izlūkus, kas tērpti necauršaujamos virsvalkos un apgādāti ar sakaru līdzekļiem, nav pa spēkam pat būtnēm, kuru civilizācija tikusi krietni tālāk par loku, bultu un šķēpu līmeni. Pieņemsim tomēr, ka izlūkus iznīcināja visus uzreiz. Pieņemsim — to izdarīja tik ātri, ka radists pat nepaspēja pārraidīt trauksmes signālu. Var jau būt, ka tas izdarīts nevis ar bultām, bet ar vālēm, rungām vai akmeņiem, kas triekti pret deniņiem. Pieņemsim, ka neviena asins lāse šādos apstākļos nav nolijuši ne uz kombinezoniem, ne arī zemē. Galu galā pat to var pieļaut: slepkavība ne vienmēr ir saistīta ar asins izliešanu. Bet, ja mežoņi kaut kur aizstiepuši ķermeņus, kāpēc viņi tiem iepriekš novilkuši kombinezonus? Un, ja novilkuši, tad kāpēc kārtīgi salikuši un apklājuši ieročus? Kāpēc nav paņēmuši līdzi somas?
— Apskatīsim somas, — komandieris pēc brītiņa ierosināja.
Izrādījās, ka dažās somās ir viss, kam tur vajadzēja būt, citās trūkst dažu trauku un pārtikas produktu. Toties blašķes ar dzeramo bija pazudušas visas, izņemot divas tukšas, kuras gulēja mugursomām blakus.
— Šī ir Korbuta blašķe, — Seņins teica, — pārgājienos viņu vienmēr moka slāpes. Bet šī — Seredas, viņš bieži skalo rīkli.
Komandieris paraustīja plecus. Šie divi, acīm redzot, paspējuši iztukšot savas blašķes pirms neparedzētā notikuma, pārējie — ne. Bet tas neko neizskaidroja. Izveidot kaut cik jēdzīgu hipotēzi bija grūti…
— Varbūt, — ierunājās Verners, — mežoņi viņiem nav uzbrukuši ar rungām? Ja pieļauj, ka šīs planētas iedzimtie apveltīti ar … telepātiskām vai… sacīsim … hipnotiskām spējām, izskaidrojums būtu vienkāršs: viņi hipnotizējuši mūsu biedrus, bet tie paklausīgi izģērbušies un gājuši līdzi…
Nepabeidzis teikumu, Verners apklusa, jo arī viņam šķita neticami, ka desmit izlūki, kas pieraduši pie milzīgām fizisko un psihisko treniņu slodzēm, kas norūdījušies daudzās kosmiskās ekspedīcijās, ka tādi desmit vīri būtu varējuši doties gūstā vai nāvē, pat nemēģinādami pretoties vai ziņot par savu nelaimi.
— Daiļliteratūra… — drūmi iesaucās komandieris,
— ar to varēsiet nodarboties brīvajā laikā. — Viņa tonis bija aizskarošs, taču Verners nejutās apvainots, viņš saprata, cik nelāgi ir ap dūšu kapteinim, kas zaudējis desmit cilvēkus ar ekspedīcijas galveno stūrmani priekšgalā un turklāt absolūti nezina, ko šādā situācijā iesākt. Tiesa, komandieris pats tūdaļ noprata, ka ir bijis pārlieku skarbs.
— Piedodiet, stūrman, — viņš sacīja. — Alster, vai neesat ievērojis kaut ko… neparastu, aizdomīgu?
— Visneparastākais ir pati planēta, — Alsters nomurmināja. — Te cilvēks, šķiet, var pārtikt no gaisa vien. Es, piemēram, nemaz neesmu izsalcis… Bet priedes ducina kaut ko līdzīgu Baha fūgām… Nē, komandier, — viņš nobeidza skaļi un oficiāli. — Nekā. Idillisks mežs. Daudz visādu dzīvu radījūmu. Bet neviens i nedomā mums uzbrukt.
— Pēdas?
— Absolūti nekādu.
Komandieris vēl brītiņu klusēja, ļaudams lēmumam galīgi nobriest un ietērpties vārdos. Tad viņš pacēla galvu.
— Mums patlaban ir divi uzdevumi, — viņš teica mierīgi, it kā klāstīdams kārtējā treniņa lidojuma noteikumus.
— Atrast biedrus. Par katru cenu! — Komandiera balss tikai īsu mirkli pārsniedza normālā skaļuma robežu.
— Šo uzdevumu risinās visi, atskaitot Alsteru un Seņinu. Viņu uzdevums — veikt priekšdarbus degvielas sintezēšanai. Šo strautu mēs nosusināsim, bet nebēdājiet — tas nevienam nav vajadzīgs. Ieprogrammē robotus, Seņin, lai izrok baseinu un izveido dambi: pamatu no koka, pildījumu no kausēta silikāta. — Viņš ar papēdi piemina smiltis, un dobumiņā tūdaļ sasūcās ūdens. — Visus šos augus, — komandieris izstiepa roku, — nāksies nocirst.
Organisko vielu vajadzēs daudz. Toties mums būs pro- tīds. Sāciet! Pārējiem — stāties!
Viņš apklusa, taču neviens nekustējās. Ļaudis raudzījās mēmi uz strautiņu — šauru, seklu, caurspīdīgu, ar baltiem, smilšainiem krastiem un gliemežvākiem nosētu dibenu. Komandieris palūkojās uz saviem ceļabiedriem un nedomāja, ka viņu lūpas atgādina gliemežvākus — tikpat bikli un nedroši tās šobrīd vērās. Bet kāda gan var būt svārstīšanās, kad biedriem draud briesmas? Komandieris gribēja izkliegt savu sašutumu un pēkšņi juta, ka nespēj to.
Viņš saprata, ka cilvēki ir noguruši. Ne tikai tāpēc, ka nācies noiet prāvu ceļu pirmatnējā un neierasti tveicīgā mežā, kur smaržoja daba un putnu balsis iespiedās apziņā. Un arī ne tāpēc, ka visa šī diena prasījusi no cilvēkiem lielu sasprindzinājumu. Nē, galvenais iemesls, acīm redzot, bija cits. Te, uz šīs planētas, šajā mežā, šajā gaisā šķita izkliedēts kaut kas tāds, kas spieda cilvēkus aizmirsties, atvilkt elpu, atslābināt muskuļus… Pēkšņi komandieris apzinājās, ka vairs nespēj paspert ne soli. Un, lai gan viņš nešaubīgi ticēja, ka, tāpat kā visi, būtu atradis sevī jaunus spēkus, ja komanda būtu atskanējusi vēlreiz, tomēr komandu neatkārtoja. Meklēt pazudušos ciešā ierindā nebija jēgas, tātad drīz viņa ļaudis izklīdīs pa vienam, un vienatnē katram būs daudz grūtāk nekā biedru pulkā. Vajadzēs sakopot visus spēkus …