— Atpūta. Vienu stundu! — viņš pavēlēja.
10
Mugursomas, blašķes un futrāļi mīksti nobūkšķēja zālē vai smiltīs. Simons apsēdies pārcēla pāri kaklam izstaro- tāja siksnu, ieslēdza drošinātāju un aizsvieda ieroci kā lieku, nepatīkamu nastu. Komandieris gribēja izteikt biologam piezīmi, bet tas pats dīvainais gurdenums neļāva viņam atvērt muti. Noskatījies, kā Seņins pārprogrammē robotus, lai tie darbotos apsardzes režīmā, viņš atlaidās zemē, pievēra acis un ieklausījās strauta melodiskajā čalā. Cilvēki kā nu kurš — dažs guļus, cits sēdus, atbalstīdamies pret koka stumbru — elpoja aromātisko gaisu, kas dīvainā kārtā mudināja uz atklātību un mierīgu domu plūdumu. Iespējams, ka te smaržoja saules izkausētie, lāsmainā bronzā pārvērstie sveķi, bet šo aromātu, protams, nepazīst tur, kur nav saglabājušies priežu sili.
Ļaudis sēdēja un gulēja, viņu elpa kļuva aizvien retāka, un rāms klusums it kā ieplūda muskuļos. Seņins pēkšņi piecēlās, bet tikai tādēļ, lai atrautu daudzos kombinezona slēdzējus, novilktu zābakus un izkāptu laukā no trīs- kārtainā virsvalka. Palicis vieglās mājas drēbēs kā savā inženiera kabīnē, mehāniķis nogūlās zālē un atbalstīja galvu plaukstās. Strautiņš čaloja, dažkārt uz brītiņu pie- klusdams. Un tad, likās, pat varēja dzirdēt, kā skraidelē lielās dzintarkrāsas skudras un mārītes, uzrāpušās stiebriņa galotnē, iepleš trauslos spārnu vāciņus. Mehāniķi pārņēma dīvaina sajūta: šķita, viņš lido — viegli kā putns un nevis smagnēji kā cilvēku radīta mašīna.
— 2ēl, ka nav cilvēku, — viņš nomurmināja.
— Par cilvēkiem negalvoju, bet zivis te ir, — atsaucās Simons. Un patiešām — draiskas un nebēdnīgas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas zivis rotaļājās niecīgā dziļumā un, acīm redzot, jutās šeit tikpat labi kā okeānā. Simons gandrīz nepārtraukti čukstēja zivju latīniskos nosaukumus, kuri tik ilgi bez vajadzības bija glabājušies viņa atmiņā. Pēdīgi viņš pat bija zaudējis cerības, ka tie jebkad vēl noderēs.
— Cilvēku nav, — kā pa miegam piebalsoja komandieris. Viņam nebija vajadzīgas zivis, toties bija nepieciešams saprast, kāpēc šeit nav neviena, ja neizskaidrojamā kārtā pazudis vesels desmits, un kāpēc par spīti tam visi šeit jūtas tik labi un mierīgi. Viņš nesteidzīgi domāja, bet tikmēr kāds no apkalpes locekļiem, jau izlīdis no zābakiem un virsvalka, iekāpa strautā un piemiedza acis no negaidītās labsajūtas, pēc tam noliecās un, pat nepadomājis par analīzēm, ar delnām pasmēla ūdeni un sāka to dzert. Pilieni sūcās starp pirkstiem un krita lejup, un katra piliena plīkšķiens atgādināja tālumā skanošu stikla zvaniņu. Tas bija savādi — dzert ūdeni nevis no krāna, nevis no balona vai blašķes, bet vienkārši tāpat, no plaukstām — dzīvu, pirmatnēju ūdeni, saldu un, liekas, pat smaržīgu. Dvēseles dziļumos komandieris apskauda dzērēju, taču nogurums neļāva pašam celties kājās un sekot biedra priekšzīmei, turklāt arī domās viss nebūt vēl nebija skaidrs. Un viņš atkal aizvēra acis, lai varētu labāk koncentrēties.
— Tu neguli, komandier? — ne visai skali jautāja Al- sters.
— Droši vien ne… — komandieris nomurmināja. — Nezinu, vai tas rādās man sapnī, vai es par to tikai domāju …
— Kas tad īsti?
— Omulīga, neparasti mājīga ir šī pirmatnība. Ne uz vienas planētas es nebūtu atļāvies gulšņāt zālītē… būtu baidījies. Bet šeit — nebaidos. Ne par sevi, ne par pazudušajiem… ne par vienu. Bet civilizācijas šeit nav. Ja te būtu bijuši cilvēki, viņi nekad negribētu no šejienes aiziet.
— Elizejas lauki, — Alsters lēni teica. — Taču aiziešana no planētas laikam gan ir neizbēgama katrai civilizācijai. Planētas resursi agri vai vēlu tiek izsmelti, tie nav bezgalīgi. Bet cilvēcei nepieciešams aizvien vairāk visādu izejvielu. Piegādāt tās no citurienes nav lietderīgi, tas ir skaidrs. Atliek tikai pamest izrakņāto, sakaltušo, izspiesto planētu un meklēt jaunu, vēl neizmantotu, kur varētu saimniekot piesardzīgāk. Man uz Giganta stāstīja, ka tāda iespēja tur tiekot apspriesta jau visai nopietni.
— Līdumu sistēma, — komandieris nožāvājās. — Kādreiz tāda pastāvēja, toreiz pasaule šķita neiedomājami liela. Bet šī planēta neizskatās pēc izspiesta citrona, tā ir pirmatnēji svaiga. Neviens vēl nav sācis to civilizēt… Jeb tu varbūt domā citādi?
— Redzi, manuprāt, attīstība ar Gigantu nebeidzas. Tur, bez šaubām, savā ziņā ir sasniegta pilnība. Bet…
— Liecies mierā, — norūca komandieris. Viņam gribējās kaut mirkli ne par ko nedomāt, bet tāpat vien lūkoties augšup, kamēr acis aizvērsies pašas. Tomēr pēc Alstera atgādinājuma domās negribot uzpeldēja nesen redzētās ainas. Un tad viņš mēģināja atcerēties visu iespējami precīzāk, atjaunot atmiņā katru detaļu.
Jā, viņi bija nolaidušies uz Giganta un spēruši pirmos soļus uz kosmodroma cietā, dunošā seguma. Plātnes piegūla cieši cita citai, tās bija savienotas tik blīvi, ka šuves tikko izdevās saskatīt, un dabiski, nekādi dīgļi vai asni, kas nejauši būtu nokļuvuši starp plātnēm — ja vien, protams, zem tām bija augsne un nevis kaut kādas mākslīgas būves, kas ar trīsdesmit, trīssimt vai trīstūkstoš stāviem sniedzās planētas dzīlēs —, nevarēja tur izspraukties cauri. Soļot pa Gigantu bija viegli, daudz vieglāk nekā pa šo planētu: ne sūnas, ne kritalas, ne priežu skujas nekavēja gājēju, un arī gaiss nebija tik blīvs — tas likās retināts, gandrīz sterils. Tikai dažkārt uzplūda smaržu vilnis, oda pēc sintētikas un pārkarsēta metāla. Giganta ļaudis, acīm redzot, pie tā bija pieraduši un nemanīja šīs smaržas, un arī Zemes cilvēkus tās sevišķi nepārsteidza.
Ekspedīcijas dalībnieki šaubījās vienīgi par to, vai pilsētu teritorijā ir lietderīgi iekārtot kosmodromus. Saimnieki jautājumu uzklausīja ar vieglu smaidu, pēc tam paskaidroja, ka uz Giganta nav atsevišķu pilsētu un vēl kaut kā cita, ka tas viss ir vienāds un vienmērīgi apbūvēts kopš tā laika, kad pārtikas produktus sāka sintezēt rūpnīcās un nevis audzēt laukos. Par šo atbildi neviens nebrīnījās, jo arī uz Zemes vairs nebija aiz kalniem tā diena, kad pilsētas, nemitīgi izplezdamās, beidzot saplūdīs vienā, visu planētu aptverošā megapolisā …
Kājām iet pa Gigantu nenācās ilgi. Kādā no daudzajām transporta stāvvietām ciemiņus gaidīja plakanas lēcvei- dīgas mašīnas. Cilvēki šajās mašīnās aizjoņoja pāri bezgalīgajiem, sintētikas klātajiem plašumiem, kuros nebija ceļu, jo viss, kas atradās starp diviem apdzīvotā izplatījuma stāviem — virs zemes un gaisā, — bija viens vienīgs ceļš. Mašīnas lidoja gandrīz bez trokšņa, bet visapkārt to bija milzīgi daudz: tās pārvietojās šķietami haotiski — tā, ka varēja tikai pabrīnīties, kā šie aparāti nesaduras, šķērsodami cits cita trasi. Zemā, tikko dzirdamā dūkoņa, ko radīja pēc nepazīstama principa būvētie dzinēji, saplūda vienmērīgā, gandrīz nemanāmā dunā. Un tomēr, — ja šī duna pēkšņi izbeigtos, klusums iedžinkstē- tos ausīs kā trauksmes zvans …
Mašīnas joņoja; pret debesīm saslietas arhitektoniskas konstrukcijas, kas nepieradušai acij atgādināja maniaka murgus vai bērna fantāzijas veidojumus, bet kuras droši vien bija ērtas un lietderīgas, strauji slīdēja novērotājiem garām. Laiku pa laikam ceļā gadījās milzīgi obeliski, tie allaž stāvēja grupās, ar savām virsotnēm balstīdami plakanus diskus, kuru apmēri pārsniedza vidēja lieluma pilsētas laukumu. Vienā vietā no īsas, resnas caurules debesīs triecās brūngans fontāns: strūkla, nesašķīzdama šļakatās, uzšāvās apmēram septiņdesmit metru augstumā un tur neizprotamā kārtā pazuda. Citā vietā mašīna, kurā lidoja komandieris, pēkšņi palēnināja gaitu, apstājās, un tūdaļ planētas virsma zem viņiem sāka celties augšup, izslie- damās vertikāli kā paceļams tilts; kas notika otrā pusē, nebija redzams, taču drīz visai apkārtnei pārvēlās vibrācijas vilnis, gaiss kļuva purpursārts un no apakšas izlidoja milzīgs vārpstveida kuģis, tas kaukdams ieurbās atmosfērā un pazuda, atstādams gaisā pēdas, kurās vēl labu brītiņu uzliesmoja un dzisa spilgtas dzirkstis. Tikai tad, kad dzirkstis bija galīgi nodzisušās, virsma, kas viņiem aizšķērsoja ceļu, atkal nolaidās un mašīna varēja lidot tālāk. Zemes cilvēkiem paskaidroja, ka tas bijis kārtējais kuģis ar emigrantiem, kuri devušies uz vienu no šīs sistēmas planētām; uz paša Giganta brīvas apdzīvojamās platības sen vairs nebija. Laipnie gidi runāja par to itin mierīgi kā par ierastu, visiem zināmu parādību. Un viesi piekrita viņiem, domādami, ka tā tam droši vien arī jābūt.