— Nejaucu, komandier. Tās noteikti bija raķetes! Atcerieties lekciju kursu par senajām civilizācijām? Tieši tādas tur bija aprakstītas: pārvietojamas platformas uz gaisa spilvena… Protams, sīkāk apskatīt tās mēs nepaguvām — ieslēgt prožektorus neuzdrošinājāmies, bet caur infrasarkanajām acenēm bija skaidri redzams …
— Pie joda! — paspruka komandierim negaidīti skarbi. Stūrmanis iesmējās un tūdaļ apklusa, viņa smiekli atbalsojās mežā, un kaut kur zaros paslēpies putns mēdīdamies tos atdarināja. — Klusu, navigator! — komandieris norūca. — Smieties nav iemesla. Ja tīģeris jūs nesaplosīja, kad sagrābāt viņu ar kailām rokām, tas vēl nenozīmē, ka varat… Labāk pieliksim soli. Vai līdz mašīnai tālu?
— Nē, esam jau tikpat kā klāt, — Stens mierinoši atbildēja. — Bet torņi — atceraties, mēs par tiem ziņojām — mums, jādomā, tomēr būs rēgojušies. Vēlāk speciāli aizbraucām uz vietu, kur tie krita zemē, taču nekādu pēdu tur nebija.
— Tā jau es domāju, — kapteinis daudz miermīlīgākā tonī sacīja., ^
— Bet izskatījās tik pārliecinoši… Torņi lidoja un nolaidās, pēc tam pazuda un atkal parādījās tai pašā vietā — taču jau nedaudz pārveidoti…
— Šajā vidē, - komandieris paskaidroja, — acīm redzot, viegli rodas halucinācijas.
— Kuģī, — stūrmanis pasmīnēja, — mēs droši vien nospriedīsim, ka arī cilvēki mums tikai rēgojušies. Gan kājnieki, gan bruņinieki…
Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:
— Klāt esam.
No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija juties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steigšus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.
— Kas tad tas?
Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūkstošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzirdēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vairāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vēlāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.
— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Braucam, mehāniķi!
Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijotās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iemanījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris nepacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.
— Apvidus liekas tāds kā pazīstams. Sten, vai mūsu nora vēl tālu?
Sasprindzināti raudzīdamies ekrānā, mehāniķis tikai pakratīja galvu. Naksnīgās kaujas lauks palika arvien tālāk aizmugurē, trokšņi pamazām apklusa un vairs neat- balsojās mežā. Pēc pārciestā uzbudinājuma cilvēku nervi sāka nomierināties un atslābt; viens otrs pat aizsnaudās, klusībā sapņodams par ierasto kajīti, ērto koju un rāmo kosmosa mieru. Taču piepeši snaudēju pieres atsitās pret viņu ceļgaliem. Arī pārējie sasvērās strauji uz priekšu. Stens bija nobremzējis, un visi izjuta dīvainu kustību. Iespaids bija tāds, it kā mašīna pārvietotos nevis pa sauszemi, bet gan peldētu okeānā un liels, lēzens vilnis būtu pacēlis viņus un atkal nolaidis lejā; pēc tam drebuļi, līdzīgi ņirbu viļņiem, pārskrēja zemes virsai — koku galotnes iešalcās — tad viss atkal norima, un apkārtnē no jauna iestājās klusums. Dzīvā radība notikušajam, šķiet, nebija pievērsusi ne mazāko uzmanību: putni necēlās gaisā, un zvēri nemeklēja glābiņu bēgšanā. Komandieris sarauca pieri.
— Zemestrīce? Apvidus neizskatās seismiski aktīvs… Bet kas to lai zina, uz šīs planētas laikam viss ir iespējams …
— Atceries Gigantu? — stūrmanis nomurmināja. — Kaut kas līdzīgs tur notika katru reizi, kad ieslēdza rezerves centrāles…
— Nekāda salīdzinājuma! — iebilda Stens. — Tur satricinājums bija tikko jūtams par spīti visai viņu enerģētikas jaudai.
— Jaudu samērs… — stūrmanis noburkšķēja, veltīgi cenzdamies iebāzt rokas sadriskātajās piedurknēs.
Komandieris palūkojās augšup. Debesjums atradās savā vietā, starp koku galotnēm redzamie melnā samta ielāpi bija nobārstīti ar zvaigznēm, kuru vienmērīgais spīdums allaž iedvesa cilvēkiem uzticību. Pēkšņi debesīs pāri mežam pavīdēja kāds siluets: parasts daudzstāvu nams tur nez kādēļ lidoja horizontāli. Tam pa pēdām absolūtā klusumā aizjoņoja vakuuma dirižablis, kas šķita pārnests uz šejieni tieši no Zemes, kur šajā laikmetā to bija ļoti daudz. Ieraudzījis gaisā debesskrāpi, komandieris neviļus ierāva galvu plecos. Viņam likās, ka nupat, nupat milzīgā masa gāzīsies lejā un apraks gan mašīnu, gan cilvēkus zem savām drupām… Taču nekas nenotika, drīz debesis attīrījās, gaiss palika nekustīgs un no augšas nedzirdēja ne
skaņas. Komandieris pašķielēja uz vīriem. Viņi bija mierīgi. Mozels zondēja ēteru un, par spīti traucējumiem, vēl cerēja nodibināt sakarus ar kuģi. Stens, piešķiebis galvu, ieklausījās tukšgaitā strādājošā motora dūkoņā. Komandieris izberzēja acis un teica:
— Braucam, nav ko kavēties!
Un atkal miglainie, izplūdušie koku apveidi sakustējās. Uz ekrāna skaidri redzams — tikai dažus soļus no mašīnas priekšgala — ceļu šķērsoja kāds zvēriņš, ne lielāks par kaķi. Varbūt tas arī bija kaķis.
— Neievērojāt, kāds viņam kažoks? — Maņifiks jautāja.
— Manuprat, gaiši zils, — stūrmanis pavīpsnāja.
— Mani tas interesē tīri teorētiski, — ķīmiķis apvainojies teica, tad palūkojās pār mašīnas bortu un piebilda: — Sten, vai tu visu laiku brauc pa savām vecajām pēdām?
— Nē. Jūs meklējot, mēs par daudz līkumojām. Tagad es braucu pēc kursa rādītāja.
— Tātad tās nav mūsu pēdas?
Patiesi — priekšā bija redzama kāpurķēžu sliede. Stūrmanis aplūkoja to vērīgāk.
— Vai tev neliekas, ka šīs pēdas ir platākas?
— Arī es tā skatos, — teica komandieris. — Vai tikai tās nebūs mūs šonakt maldinājušas?
Stens pabrauca mazliet tālāk — līdz vietai, kur kāpurķēžu pēdas bija sevišķi skaidri redzamas. Apvidus mašīna uzbrauca uz pēdām un, paklausot komandiera žestam, apstājās. Cilvēki izkāpa.
— Jā, — izdarījis dažus mērījumus, komandieris atzina. — Viņu kāpurķēdes ir par diviem centimetriem platākas, un atstatums starp tām — lielāks. Arī kāpurķēžu forma viņiem cita.
— Viņiem? — jautāja Mozels. — Ko tas nozīmē?
— Nezinu, — komandieris dusmīgi atcirta. — Vai eks- preslaboratorija mums ir līdzi?
— Vienu acumirkli! — Maņifiks atsaucās.
Analīze neprasīja daudz laika. Pēc brītiņa Maņifiks atrāvās no masspektrogrāfa okulāra, izberzēja acis un teica:
— Tērauds un tērauda sakausējumi. Samērā primitīva tehnika, mašīna bijusi smaga. Svars? Hm… pēdu dziļums … atbalsta platība, — viņš ātri aplēsa un tad paziņoja: — Aptuveni rēķinot, mašīna svērusi vismaz trīsdesmit tonnas. Mēģināsim spriest pēc analoģijas! Kādas cilvēku konstruētas kāpurķēžu mašīnas ir bijušas tik