smagas?
Komandieris kaut ko pārlika prātā, taču fiziķis bija ātrāks.
— Tanks! — viņš iesaucās. — Kaujas mašīna ar spēcīgu motoru. Atceraties šonakt dzirdētās skaņas?
— Tanks? — komandieris lāgā negribēja ticēt. — Vai tiešām? Bet kur šis tanks tādā gadījumā palicis?
Savu domu viņš nepaguva izteikt līdz galam, jo zvaigznes nodzisa, un tas bija šaušalīgi.
Uz planētām, kas atrodas lodveida kopās vai Galaktikas centrā, zvaigznes naktī spīd nesalīdzināmi spilgtāk nekā uz Zemes, un par šo planētu naksnīgajām debesīm neapšaubāmi varētu uzrakstīt daudz labākus dzejoļus nekā tos, kuri līdz šim sacerēti uz Zemes, kaut gan — kas to lai zina — tādi dzejoļi varbūt jau sen ir uzrakstīti… Bet nu zvaigžņu gaisma, zilgana un mirgojoša, kas tikko vēl bija plūdusi no visām debess pusēm, pēkšņi nodzisa. Kapteinis pacēla galvu, un visi pārējie atkārtoja viņa kustību.
Pirmajā mirklī likās — spīdekļus aizsedzis tumšs negaisa mākonis. Pēc tam viņi saprata, ka mākonis tas tomēr nav, lai gan izskatījās tikpat liels un gaismu necaurlaidīgs.
Viņi lūkojās, pamiruši aiz šausmām, dažs — atvēris muti, cits neviļus, it kā atgaiņādamies pacēlis roku… Pār cilvēku galvām vairāku simtu metru augstumā aizslīdēja viduslaiku pilsētas mūri — masīvi, roboti, ar torņiem, šaujamlūkām un vārtiem. Mūriem sekoja nami ar šauriem logiem un smailiem jumtiem, kuros blāvi atvizēja svins. Gaiss oda pēc ozona un viegli sprakšķēja. Maņi- fika garajos matos, kas bija sacēlušies stāvus, iezibējās zilganas dzirkstis …
Sienas slīdēja pār viņu galvām līgodamās un šķobīdamās, it kā tiešām būtu celtas no ūdens tvaikiem, lidojumā tās nemitīgi mainīja formu, veidojot asus stūrus un izliekumus. Radās iespaids, ka tās visu laiku meklē izdevīgāko konfigurāciju — tādu, kas neļautu iespējamam pretiniekam ne no vienas puses brīvi tuvoties cietoksnim; arī ēkas un augstie, masīvie torņi ar lūkām un galerijām nemitīgi pārvietojās, un šīs kustības pavadīja dobja rūkoņa, kas izklausījās pēc tālumā grandoša pērkona.
Tas viss stipri atgādināja tuvojošos negaisu, tikai neviens līdz šim nebija redzējis tādu negaisu un tādus mākoņus, par kuriem nevarētu teikt, ka tie atgādina viduslaiku pili, bet gan būtu jāsaka, ka tie ir tāda pils, ko nezināms spēks pacēlis gaisā; tāpat kā par lidojošu cilvēku nevar teikt, ka viņš atgādina cilvēku, jo cilvēks viņš taču ir!
Tas ilga dažas sekundes. Pēc tam debesis atkal noskaidrojās un zvaigznes spīdēja tāpat kā agrāk.
19
— Vai bākas signālu joprojām nav? — komandieris, iekāpis mašīnā, jautāja.
— Nē, — radists bažīgi atbildēja.
— Labi. Nezaudēsim laiku. Braucam, Sten! — komandieris pavēlēja un, pievērsies pārējiem, piebilda: — Kas palika uz kuģa? Brods? Vajadzēs sodīt! Radio nedarbojas, un arī optisko bāku viņš nez kādēļ izslēdzis…
— Varbūt to pagaidām aizsedz koki… — Mozels nomurmināja.
— Koku vairs nav, — strupi iesaucās Stens, pēc pēdējā pagrieziena izbraukdams klajumā. Nākamajā mirklī viņa rokas bezspēcīgi atlaida vadības sviras. Kāds pārsteigti ievaidējās, cits smagi nopūtās. Vairāk apvidus mašīnā nedzirdēja ne skaņas.
— Ir gan meistari! Tpū! — Komandieris nospļāvās pāri bortam. — Uz kurieni tu mūs atvedi, Sten?
Komandiera izbrīns bija saprotams: klajums tiešām atgādināja to, kurā vakar bija nolaidies viņu kuģis. Tāpat šalca koki, tāpat viļņojās zāle, tikai, kuģa nebija.
— Es orientējos pēc aparātiem, — Stens mulsi taisnojās. — Nekā nesaprotu! Nomaldīties mēs nevarējām. Redzi, arī tālāk zāle ir nomīdīta. Mēs te esam braukuši..,
— Braukuši un aizbraukuši garām! — komandieris iesaucās, un šajā saucienā izskanēja viss viņa uzbudinājums. — Laižam tālāk! Kuģis taču nav adata, pazust tas nevar…
Viņš atslīga sēdeklī, Stens pārāk strauji bija uzņēmis ātrumu. Visi piepūlēja redzi, cenzdamies ausmas mijkrēslī saskatīt zvaigžņu barkas ierasto siluetu, kas bija kļuvis par viņu pasaules neatņemamu sastāvdaļu, un tomēr nespēdami to ieraudzīt. Viņi sēdēja mašīnā, apvaldīdami instinktīvo tieksmi izlēkt ārā, kaut kur aizskriet un meklēt…
Pārāk grūti ir aprakt cerības, kas nesen šķita staltas un nesagraujamas, bet nu pēkšņi bija sabrukušas kā kāršu namiņš, tāpēc sirds dziļumos viņi vēl cerēja. Vilšanās būtu bijusi pārāk smaga, pārāk satriecoša. Patiesi, vai maz bija vērts tik daudz pūlēties, lai nokļūtu uz planētas, kuras debesīs Galaktikas centru var redzēt no iekšienes, planētas, kur saprāts, dzimis pirms daudziem miljoniem gadu, attīstījies tajā virzienā, ko Zemes cilvēki ilgu laiku uzskatīja tikai par savu, un tad ne acij, ne ausij neuztveramu svārstību veidā, nesdams vērtīgu informāciju, pamazām izplatījies pa zvaigžņu ceļiem. Vai bija vērts mācīties mīlēt visu dzīvo un zvaigznes, būvēt kuģus un iziet plašajā kosmosā, lai beidzot nokļūtu šinī klajumā un pārliecinātos, ka cilvēki nezina un vismaz pagaidām nespēj aptvert likumus, kuri te valda? …
Šādu domu mēmajā pavadījumā apvidus mašīna, braukdama pa savu veco sliedi, sasniedza klajuma vidu. Kuģa nebija. Nebija itin nekā: ne gabaliņa metāla, ne plastmasas drumslas. Rītausmas vāra jā gaismā iezīmējās tikai milzīgs aplis, kurā caur pelniem jau sāka spraukties asni, jo laikam taču nav lielākas laimes kā atdzimt arvien no jauna, dzīt zaļas atvases un ar sarkanām asinīm piepildīt dzīslas. .. Šaubīties vairs nevarēja: vieta bija tā pati, un turpat netālu redzēja arī kuģa milzīgo amortizatoru pēdas. Pēdas bija saglabājušās, nebija tikai kuģa, nebija ne mazākā norādījuma, kur tas būtu varējis palikt un kur to vajadzētu meklēt.
— Jā, — noburkšķēja Maņifiks. — Tagad man ir skaidrs, kādēļ naktī tika sarīkota šī parāde. Mēs esam iekrituši skudru pūznī, un šīs dažādo periodu skudras vienkārši ņēma un izjauca mūsu kuģi un izvazāja to pa kripatiņai. Arī mūs tās mēģināja noķert, bet neizdevās. Toties tagad …
Neviens neiebilda; absurds likās ticamāks nekā visi pārējie pieņēmumi… Komandieris dažus mirkļus klusēdams uzlūkoja Maņifiku, pēc tam paskatījās uz pelnu apli. Visstiprākās, izturīgākās konstrukcijas dažkārt neiztur pārslodzi. Un tāds liktenis piemeklēja arī komandieri.
It kā zaudējis iekšējo asi, kas saturēja kopā viņa domas un darbus, komandieris pēkšņi nometās zemē un paslēpa galvu pelnos — tā cilvēki sirmā senatnē mēdza pieplakt pie savu pavardu krāsmatām… Negaidīti, bezjēdzīgi un neizskaidrojami viņš bija zaudējis to, kas veidoja viņa dzīves pamatu. Un ne tikai viņa, bet arī visu pārējo apkalpes locekļu dzīves pamatu, jo katra atsevišķa cilvēka nāve vēl nenozīmēja kuģa bojā eju, bet kuģa bojā eja nozīmēja katra apkalpes locekļa nāvi.
Taču pat nāves stundā, kad, liekas, visi kļūst vienlīdzīgi, komandierim bija daudz grūtāk nekā pārējiem, jo katrs no viņiem ies bojā tikai vienu reizi, bet komandieris mirs tik daudz reižu, cik kuģa apkalpē cilvēku, un vēl vienu — pēdējo reizi — pats. Par to, ka viņš neatstās biedrus pirmais, neviens nešaubījās. Komandieris nebija no tiem cilvēkiem, kas izvairās pildīt savu pienākumu gan sīkumos (kas ir samērā viegli), gan arī dzīves izšķirošajos brīžos (kas ir nesalīdzināmi grūtāk).
Tāpēc visi klusēja, bet viņš gulēja, lūkodamies zemē, it kā gribētu izdibināt, vai kuģis tai nav izkritis cauri, un viņa ķermenis paretam krampjaini noraustījās. Taču pagāja dažas minūtes, un komandieris pēkšņi apsēdās, tad pielēca kājās, spēji sakārtoja kombinezonu un, raudzīdamies pāri cilvēku galvām, sacīja: