— Tā.
Līdz ar to viņš it kā pavilka svītru zem rēķina, aplēsdams zaudējumus un atzīdams situācijas realitāti. Tagad atlika tikai spert nākošo soli — to, par kuru nu jau vairākas minūtes domāja pārējie kosmonauti. Viņu smadzenes darbojās ar skaitļošanas mašīnas ātrumu, analizējot un atmetot citu pēc cita dažādus variantus un neatrodot neviena, kas atbilstu elementārās loģikas vai minimāla veselā saprāta prasībām.
Sākot ar šo brīdi, viņu tālākā rīcība bija atkarīga no atbildes uz jautājumu, kas īsti noticis ar kuģi, taču ne Maņifika, ne arī kāda cita hipotēze nedeva uz šo jautājumu kaut cik pieņemamu atbildi. Ja pēkšņi būtu pazudusi saule, to izskaidrot būtu vieglāk. Varētu atsaukties uz vēl neizpētītiem dabas likumiem, kas zināmos apstākļos ietekmē zvaigznēs notiekošos procesu. Bet kuģi — tie taču radīti saskaņā ar likumiem, kuri sīki izpētīti un kuros nav it nekā pārdabiska; un tomēr pārdabiskais bija noticis — kuģa vairs nebija. ,
Visi klusēja, viens nervozi berzēja pieri, otrs staigāja gar izdedzinātā apļa malu, it kā cerēdams atrast svaigas amortizatoru pēdas; ja kuģim apnicis stāvēt uz vietas un tas devies pastaigā, tad amortizatoriem kaut kur taču vajadzēja atstāt jaunus iespiedumus… Attieksme pret kuģi kā pret dzīvu būtni bija tā iesakņojusies kosmonautos, ka viņi, liekas, būtu ar mieru apsvērt pat tādu iespēju. Komandieris uzmeta skatienu stūrmanim, ap kura lūpām — tā vismaz šķita — lidinājās viegls smaids. Komandieris sažņaudza dūres.
— Tu, kas šeit uzjautrinies, ko tu mums tagad ieteiksi? Ja jau tev klausa plēsoņas …
Stūrmanis paraustīja plecus.
— Ar plēsoņām tam nav nekāda sakara: jūs odāt pēc sintētikas, es turpretim — pēc cilvēka, un cilvēkiem viņi šeit, acīm redzot, neuzbrūk.
— Varbūt tev to paskaidroja šīs planētas iemītnieki?
— Es ar viņiem neesmu runājis. BeJ tagad mums, liekas, ir tāda iespēja. Paskaties, tur zem kokiem kāds sēž…
Visi pagriezās un ieraudzīja, ka mežmalā pāris simtu metru no viņiem tiešām sēž cilvēks.
20
Viņš sēdēja, balstīdams elkoņus uz ceļiem un ar delnām aptvēris noliekto galvu. Kosmonauti lēnām, gandrīz zagšus, tuvojās viņam un, aizturējuši elpu, apstājās dažu soļu atstatumā. Cilvēks viņus nepamanīja, jo, vērodams zāles stiebriņus, kas viegli šūpojās rīta vējā, acīm redzot, bija iegrimis pārdomās. Visi lūkojās uz šo cilvēku, nepievērsdami uzmanību ne viņa gludajai ādai, zem kuras vijās muskuļu pauguri, ne arī slaidajam muguras liekumam; viņi aplūkoja roku pirkstus un galvu, ko šie pirksti bija aptvēruši. Stūrmanis pat piebikstīja komandierim.
— Vai redzi…
Arī komandieris skatījās uz garajiem, slaidajiem pirkstiem, kas turēja galvu nevis kā bumbu vai upura trauku, bet gan kā vissmalkākajiem darbiem radītu dimanta instrumentu.
— Skaista roka. Nu un tad?
— Vai ievēroji… — stūrmanis jautāja, taču apklusa, teikumu nepabeidzis, jo cilvēks pēkšņi bija sakustējies. Viņš dziļi ievilka elpu, nolaida vienu roku zemē un atkal sastinga.
— Skaists mežonis… — komandieris nomurmināja. — Bet ko viņš varēs mums paskaidrot?
Cilvēks zem koka atkal nopūtās, un šoreiz viņa kustībās bija jaušams tāds kā īgnums. Viņš mazliet pagrieza galvu un vaicāja:
— Ko tad īsti man vajadzētu jums paskaidrot?
21
Komandieris pietvīka tā, ka likās — kuru katru mirkli viņu ķers trieka. Mozels teica: «Piedodiet!» — un iebāza pirkstu mutē. Pārējie neteica nekā, tikai izvalbīja acis un mēmā neizpratnē blenza cits uz citu. Bet cilvēks tikmēr piecēlās — slaids un vingrs kā meža dievs, un visi negribot paspēra soli atpakaļ, jo viņš bija vismaz galvas tiesu garāks par jebkuru no kosmonautiem un arī viņa muskuļi iedvesa cieņu.
— Atvainojiet, — cilvēks sacīja, — es biju aizdomājies. Gaidīju jūs. Paskaidrot — jūs sakāt? Tas prasa laiku. Turklāt jāšaubās, vai jūs tagad būsiet spējīgi manus paskaidrojumus saprast.
— Kur kuģis? — komandiera balss bija aizsmakusi no dusmām.
Cilvēks palūkojās uz turieni, kur agrāk bija stāvējis kosmonautu kuģis, tad uzmeta skatienu komandierim.
— Netālu, — viņš sacīja. — Iesim!
Taču, iekams viņi devās ceļā, stūrmanis vēl paspēja jautāt:
— Kur jūs iemācījāties Zemes valodu?
— Šeit. Es taču redzu jūs, — cilvēks izbrīnījies teica un apklusa, laikam uzskatīdams šo paskaidrojumu par izsmeļošu. Tad viņš aizsoļoja, ar izteiksmīgu žestu aicinādams viņam sekot. Cilvēks pārvietojās mežā tik viegli un eleganti kā savā viesistabā, neviena sviedru pilīte neizspiedās uz viņa brūni nosauļotās ādas. Stūrmanis ar pūlēm kaut cik turējās līdzi, viņš nenesa ieročus un bija brīvs no smagā virsvalka; visi pārējie elsdami un svīzdami joza teciņiem vien, lai neatpaliktu.
Beidzot mežs bija atdzīvojies pavisam! Stūrmanis noskurinājās, juzdams, ka pat viņa vieglais apģērbs jau izmircis sviedros. Agrāk mežam kaut kā trūka, tāpat kā gleznai dažkārt trūkst viena vienīga otas triepiena, lai tā kļūtu par mākslas darbu. Tagad mežs šo trūkstošo detaļu bija ieguvis, un tūdaļ kļuva skaidrs, ka bez cilvēkiem tas nevar dzīvot; tikai akla ticība saviem aizspriedumiem nebija ļāvusi kosmonautiem to saprast daudz agrāk. Taču sākumā viņi bija, tā teikt, noskaņoti uz citu vilni, vajadzēja vispirms saelpoties brīnumdzidro, smaržīgo gaisu un saklausīties putnu dziesmas, lai noprastu, ka viss šis neaprakstāmais skaistums ir nepieciešams tieši cilvēkiem, un tad daļa no viņiem bija devusies biezoknī… Nez kādēļ uz Giganta nevienam nebija ienācis prātā, ka tur varētu palikt un klaiņot, arvien vairāk iedziļinoties grandiozās, gudrās un izsmalcinātās tehnikas pasaulē… «Izsmalcinātās?» stūrmanis pats sevi domās pārtrauca. «Vai tas nenozīmē, ka tehnika attīstīdamās galu galā kļūst neredzama un tajās vietās, ko tā aizņēma, atrazdamās dinozauru līmenī, tagad šalc meži un brīvi lidinās vējš? Arī klimats šeit, protams, tiek regulēts, lai gan nekur neredz ierīču, kas to dara…» Stūrmanis pakratīja galvu — tas izklausījās pārāk negaidīti, lai gan tieši kaut ko tādu, šķiet, vajadzēja gaidīt —, un palūkojās uz blakus ejošo.
— Jums taisnība, — iedzimtais viņam uzsmaidīja. — Secinājums par mūsu enerģētikas varenību un citas domas, kas radušās jums un jūsu biedriem, ir ņemtas no gaisa nevis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē, jo visa apkārtne jums tās aktīvi iedveš.
— Bet jūsu mežoņi, bruņinieki?… Mēs nekādi nevaram iztulkot viņu parādīšanos …
— Tā ir rotaļa. Pagājušā nakts bija rotaļu nakts. Ne jau jūsu dēļ, protams. Mēs laiku pa laikam atceramies noieto ceļu. To nedrīkst aizmirst.
Giganta ģeniālie celtnieki, kas mūžīgā steigā joņo starp grūti aprakstāmām un vēl grūtāk izprotamām konstrukcijām, un šis cilvēks, kas, elpodams ar visu ķermeni, ātri un tomēr savā ziņā nesteidzīgi soļo starp šalcošo koku
stumbriem, — kas ir labāks? Stūrmanis juta, ka viņu pārņem simpātijas pret šo vēl neiepazīto cilvēci, kas šķita tik mierīga, saprātīga un varena. Viņi neaizmirst, viņi atceras … Bet tā atceras tikai tad, kad vairs nebaidās no kaut kā līdzīga. Kad augošais vairs nebīstas cirvja… Stūrmanis ar skatienu noglāstīja kokus un pacēla acis pret sauli. Tad, strauji pagriezis galvu, vērīgi palūkojās uz ceļa biedru. Taču uzdot kārtējo jautājumu vairs nepaspēja — daudzbalsīgais sajūsmas apliecinājums tik un tā būtu apslāpējis viņa vārdus. Cilvēku skatieniem bija pavēries zāļains klajums, un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zvaigžņu barka šī klajuma vidū.