— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…
— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.
— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tiešām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstīgus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sākumam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.
— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.
— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķiķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani nogādā mājās, un punkts.
— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai desmit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi nelaidīs pat kā pasažieri!
— Tevi taču laiž!
— Es esmu stiprāks. Un, starp citu, arī es tagad lidoju kapsulā, kas pasargā organismu no pārslodzes. Bet pilotam jāvada kuģis…
— Ne jau tev, Govor, vajadzētu man atgādināt tādas ābeces patiesības… Es gribu lidot! Un šodien es nebūtu vārgāks par tevi, ja toreiz pie Oberona nebūtu dabūjis milzīgo izstarojuma devu. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka tiku apstarots, lidodams tavā, Govor, uzdevumā?
— Kaut arī es būtu bijis vainīgs, tik un tā… — Govors atmeta ar roku. — Saki man kā cilvēks: ko tu īsti gribi vai arī… paliec sveiks! Galu galā esmu aizņemts ar nopietnu darbu: cenšos pagarināt cilvēku mūžu. Arī tavu! Un laika man ir ļoti maz.
— Nu jā, — sirmgalvis nomurmināja. — Tev maz laika… Bet kur ir tava nemirstība? Tu nevari iedomāties, kā man tā noderētu: es kļūtu jauns un varētu atkal sēsties pie vadības pults…
Govors skumji pakratīja galvu.
— Arī tad tu to nevarētu. Kļūt nemirstīgam vēl nenozīmē atgūt jaunību.
Sirmgalvis pamirkšķināja, un viņa lūpas ietrīcējās.
— Tātad… lai mani ilgāk baro ar karotīti? Nē, tā es neesmu radis dzīvot… Saki — vai tev nekad nav nācies nožēlot, ka neesi gājis bojā agrāk — spēka gados? Bet es … es sapņoju par nāvi orbītā!
— Ā, tu gribi nomirt orbītā un pamest mani likteņa varā?! Paldies! Vārdu sakot, lasies pie velna! — Govors piecēlās. — Kad arī es nevarēšu vairs strādāt, tu izklāstīsi man savus uzskatus par nemirstību. Tikai ievēro: nemirstīgie nebūs tādi kā tu un pat ne tādi kā es. Viņi būs mūžam jauni, saproti? Nu, dabiski, ar gadiem viņi kļūs gudrāki. Pagaidām tas diemžēl ne visiem izdodas. Serjogin, nogādājiet viņu mājās. Ej, veco zēn, ej — kādreiz vakarā es tevi noteikti apciemošu.
— Labi. — Sirmgalvis šķita samierinājies ar savu likteni. — Tu, Govor, kā redzams, neesi brīnumdaris. Bet es no tevis gaidīju brīnumu.
— Uz kurieni jūs aizvest? — Serjogins vaicāja. — Es tūlīt visu nokārtošu.
— Pēc iespējas tālāk. Tas ir jūsu pašu interesēs. Jo, kamēr mani neaizvedīs ārpus atmosfēras, jums nebūs viegli no manis atkratīties. Es nākšu atkal. Tātad — uz drīzu redzēšanos, Govor! Kosmodromā…
Pēdējos vārdus viņš teica jau durvīs.
— Nu, — Govors norūca, — ja mani nekavētu laba audzināšana, es tagad gāztu jums ar pirmo priekšmetu, kas pagadītos pie rokas. Bet, ja jūs strādātu pie Gerta, tad, varu derēt, viņš jūs fiziski iznicinātu šai pašā mirklī.
— Es nezināju…
— Vajadzēja zināt.
— Bez tam — man viņa žēl.
— Neko teikt, labs attaisnojums! Kam gan viņa nav žēl?! — GovOrs brīdi stāvēja, cieši sakniebis lūpas un skaļi šņākdams. — Pēdējā laikā viņam nervi vairs netur. Drūms atgādinājums visiem večiem, Serjogin, un it īpaši tiem, kas dabūjuši prāvākas radiācijas devas… Lai gan… Patiesību sakot, es pats esmu vainīgs. Nevajadzēja pie viņa iet…
— Bet jūs taču pie viņa negājāt, — Serjogins iebilda.
— Pie kā tad?
— Pie pilota, protams.
— A… — Govors pavīpsnāja. — Es jau pirmīt teicu, ka jūs vienmēr visu atceraties. Kur ir šis pilots? Es, cerams, neesmu viņu nobiedējis?
— Esmu šeit, — balss 'no istabas kakta atsaucās.
— Lieliski. Tātad jūs neesat nobijies? Lūdzu, nāciet līdzi. Parunāsimies kabinetā. Jūs arī, Serjogin. Jā… piedodiet, kāds bija jūsu uzvārds?
— Rogovs.
— Rogovs, Rogovs… Nu jā, Rogovs. Jums vajadzēs mūs, večus, atvainot. Mani un to, kuru es, prasti runājot, izdzinu. Arī viņš kādreiz bija pilots. Un turklāt itin pieklājīgs. Viņam pat bija otrā klase. Bet… Tempora mu- tantur… Jā, veči dažkārt ir neciešami. Tas jums jāievēro, ja gribat strādāt kopā ar mani. Un ne tikai tāpēc, ka es… Lūdzu, sēdieties! Kaut ko tonizējošu? Kā vēlaties… Es gan izdzeršu. Serjogin, jums, cerams, īpaša uzaicinājuma nevajag? Tātad, jā, ne tikai tāpēc, ka esmu vecs. — Govors ērtāk iekārtojās krēslā, pagrozīja pirkstos glāzīti un ielūkojās tajā kā okulārā. — Mani trūkumi nepārsniedz šai vecuma kategorijai parasto līmeni. Bet mums ir jāstrādā galvenokārt ar večiem. Ar tiem, kas dzīvo visilgāk. Mēs nodarbojamies ar gerontoloģiju, — varbūt esat dzirdējis par tādu zinātni? Mūsu institūts risina šīs problēmas kosmosā; jūs taču zināt, ikvienā — gan lielā, gan mazā — kosmosa nostūrī ir savi īpatnēji apstākļi, kādu citur nav. Un mēs cenšamies noskaidrot, vai šie apstākļi dažādās kombinācijās varētu paildzināt cilvēka mūžu un varbūt pat… Vārdu sakot, mēs meklējam cilvēkus, kuru pieredze nepārprotami liecina, ka tajā vai citā vietā pastāv mums vajadzīgie apstākļi. Ja tādus cilvēkus atradīsim. .. — Viņš nolika glāzi uz galda, un Serjogins atviegloti nopūtās. — Vārdu sakot, mums ļoti bieži jālido. Ilgi dzīvojošo cilvēku uzskaite pat Saules sistēmā vēl ir visai nepilnīga. Tātad esmu jūs brīdinājis… Jūs tas nebiedē, ka būs jālido bieži?
— Nē, — sacīja Rogovs.
— Lieliski. Jums arī nav iemesla baidīties: jūsu izskats to pierāda. «Sigma-super» klases kuģi jums, protams, ir zināmi?
— Jā, — Rogovs piekrita un pēc brītiņa piebilda:
— Vairāk gan teorētiski, taču nupat esmu mēnesi praktizējies Kosmiskajā rezervē. Šie kuģi parādīj as, kad es biju pārtraucis lidot.
— Vai ilgi neesat lidojis?
— Diezgan ilgi.
— Ilgi, Serjogin, vai dzirdat? Hm… Sakiet, Rogov, — kādās trasēs jūs lidojāt?
— Starpzvaigžņu.
— Daudz? — Serjogins jautāja.
— Pagaidiet, Serjogin, tagad runāju es! Saprotams, ka daudz! Citādi viņš nebūtu ekstraklases pilots. Vai zināt, Rogov, es tomēr nesaprotu, kā jūs varēja norīkot tik necilā darbā. Ekstraklases pilotu skaits, šķiet, nav pārāk liels?
— To ir apmēram divdesmit.
— Un visi viņi lido hipertelpā, — Serjogins piezīmēja.
— Kā jums ar darba iemaņām trijās dimensijās?
— Es gandrīz visu laiku esmu strādājis trīsdimensiju izplatījumā.
— Ļoti labi, — Govors secināja. — Izsmeļoša atbilde. Vai jūs vēl kaut ko gribat jautāt, Serjogin?
— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.
— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņemsim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.
— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Zemes. Atpūtos, var teikt.
— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolēmāt …
— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…