— Nu jā, es saprotu…
Rogova balsī nejuta entuziasmu. Govors aizdomīgi palūkojās uz viņu.
— Es ceru, ka nedarīsiet muļķības? Nu, sacīsim, neaizbēgsiet? Kaut gan… nieki! Pilotiem ir augsti attīstīta atbildības sajūta, citādi viņi nevarētu vadīt kuģus… Tātad — kas īsti jums nepatīk?
— Viss kārtībā, — Rogovs, mazliet minstinādamies, atbildēja. — Ja nu vienīgi… Es taču visu laiku biju izmēģinājumu poligonā. Treniņi, pārbaudes … Pilsētā ierados tikai nupat. Nepaspēju pat apskatīt kosmodromu. Tur droši vien daudz kas mainījies …
— Nu, tas ir dabiski. Pat es manu pārmaiņas, kaut gan esmu daudz jaunāks… Tātad jūs gribat pastaigāties. Serjogin, kā jūs domājat?
— Labāk pēc tam.
— Bez šaubām. Varbūt jūs, Rogov, būtu ar mieru mazliet pagaidīt?
— Kā pavēlēsit, — Rogovs teica.
— Tad jau brīnišķīgi, — Govors dažus mirkļus vērīgi pētīja pilotu. — Kaut gan — zināt ko? Ejiet! Pastaigājieties pāris stundiņu. Tagad ir pusdeviņi? Nu, teiksim, līdz vienpadsmitiem. Tikai uzvedieties, kā nākas! — Viņš pievērsās Serjoginam un, nekautrēdamies pilota, paskaidroja: — Staigādams pa pilsētu, viņš nomierināsies. Bet, ja visu šo laiku pavadīs gaidās, sāks nervozēt… Mēs tikmēr pa- gūsim sagatavoties summārajai analīzei. — Un, pievērsies atkal Rogovam, nobeidza: — Tikai ;neaizkavējieties!
Rogovs pamāja ar galvu.
— Es laikam aizbraukšu tikai uz kosmodromu, — viņš teica. — Gribas paskatīties uz kuģiem.
— Lai notiek, ja jau jums tā patīk. Tātad vienpadsmitos šeit — institūtā!
Rogovs pamāja vēlreiz. Viņš piegāja pie durvīm. Tās noklikšķēja un ieslīdēja sienā. Rogovs izdarīja strauju kustību, atliekdamies kā bokseris, kas izvairās no pretinieka sitiena. Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš apņēmīgi spēra soli uz priekšu un izgāja gaitenī. Durvis klusi saslēdzās.
6
Domīgi nolūkojies uz pilota stalto augumu, Govors pašūpoja galvu un, tikko durvis bija aizvērušās, teica:
— Līdz pat vecumam mūsos tomēr saglabājas daudz bērnišķīga. Vai zināt, Serjogin, man ļoti gribētos viņu panākt. Es jūtos kā bērns, kas baidās izlaist no rokām jaunu rotaļlietu… Smieklīgi! — Viņš uz brīdi apklusa. — Bet mūsu pilots, šķiet, ir sācis saprast… Vai redzējāt, cik piesardzīgi viņš izgāja ārā? Jā, nemirstība nav joks…
— Ekstraklases pilots, — Serjogins teica. — Ko gan tas nozīmē? Šādos apstākļos it nekā! Te ir jābūt ekstraklases cilvēkam.
— Nebūt nē. Ekstraklase ir kaut kas ārkārtējs. Turpretim nemirstība — es domāju bioloģisko nemirstību — nevar būt ārkārtēja parādība. Tai jāpieder vai nu visiem, vai arī nevienam. Tāpat kā cilvēkus masveidīgi potē pret bakām, viņi jāpotē arī pret nāvi. Pretējā gadījumā nemirstība tūdaļ pārvērtīsies par balvu. Bet tas nedrīkst notikt.
— Tāpēc ka balvu ne vienmēr saņem tas, kas to visvairāk pelnījis?
— Nē, arī tas nav galvenais. Ir taču cita nemirstība — cilvēku atmiņā. Un to lielāko tiesu iegūst pelnīti. Bet, lūk, cilvēks nodzīvojis pāri par diviem simtiem gadu — un kas viņu pazīst? Pat mēs, speciālisti, ar viņu iepazināmies nejauši.
— Man liekas, jūs sākat nožēlot…
— Nožēlot? Nē. Es tikai baidos. Iedomājieties miljardus, desmitiem miljardu cilvēku, visu milzīgo cilvēci, kas līdzīgi Rogovam baidās iziet pa durvīm! — Viņš paraustīja plecus un iepleta rokas, it kā attēlodams cilvēku apjukumu.
— Vai tad agrāk jūs neparedzējāt šādu iespēju?
— Paredzēju! — Govors atgaiņājās. — Protams, paredzēju. Bet toreiz bija citādi. Es strādāju: manā priekšā bija dižena zinātniska problēma, patiesi gigantisks uzdevums. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka to izdosies atrisināt tik drīz. Tās ir dažādas lietas: risināt abstraktu problēmu vai pēkšņi sadurties ar nepieciešamību praktiski pielietot kādu atrisinājumu^
— Nekas! — Serjogins iesaucās. — Vēl nav par vēlu! Vēl ir iespējams neko nedarīt.
Govors palūkojās uz viņu tā, it kā Serjogins būtu jucis.
— Labs ir, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Sapulciniet līdzstrādniekus. Sagatavojiet visu aparatūru. Darba būs ļoti daudz. O, beidzot mums būs īsts darbs!
— Pagaidiet! Bet kā tad paliek ar jūsu šaubām…
— Mjā, — Govors nopūtās. — Cerēsim, ka tās ir tikai manā organismā notiekošo sklerotisko procesu rezultāts. Veca muļķa bailes. Gribas ticēt, ka nemirstība tomēr būs solis uz labāku nākotni.
7
Pie lifta durvīm Rogovs apstājās. Mirkli vēlāk tās dūkdamas atvērās un kabīnē iedegās gaisma. Rogovs joprojām stāvēja nekustīgi, ar pirkstiem aptvēris zodu. Aiz muguras kāds pieklājīgi ieklepojās. Rogovs steidzīgi paspēra soli sānis. Cilvēks pagāja viņam garām, iekāpa kabīnē un no turienes uzmeta pilotam jautājošu skatienu. Pievēris acis, Rogovs lēni pakratīja galvu. Durvis aizvērās. Pilota lūpas savilkās mulsā smaidā.
Ātrgaitas lifts varēja norauties no trosēm un iegāzties šahtā. Avārijas bremzes varēja neiedarboties. Kritiens no tāda augstuma nozīmēja drošu nāvi.
Bet nāve pēkšņi bija kļuvusi biedinoša: tā taču vairs nebija neizbēgama!
Rogovs nokāpa pa trepēm. Tā bija lēnāk, toties drošāk.
Brīdi pilots pastāvēja pie izejas, neuzdrošinādamies doties tālāk. Kādreiz viņš bija dzirdējis, ka uz ielas cilvēkam kaut kas uzkritis uz galvas un cilvēks nomiris.
Ja labi padomā, iet ārā diezin vai būtu prātīgi. Vajadzētu atgriezties pie Govora un iekārtoties kādā no institūta palātām, kur viņam būs garantēta maksimāla drošība …
Rogovs pagriezās, bet šajā mirklī atcerējās, ka augšā atkal jābrauc ar liftu. Nē, uz ielas, šķiet, tomēr bija drošāk.
Viņš piesardzīgi tuvojās durvīm, pa kurām ļaudis nāca un gāja. Viņi nebaidījās. Viņi zināja, ka no nāves tie neizbēgs. Un šī doma bija tik ļoti ierasta, ka viņi to pat neapzinājās. Jā, cilvēki pastāvīgi riskē tāpēc, ka viņu dzīve ir īsa.
Un viņiem nekas negāžas virsū. Varbūt tomēr riskēt? Riskēt viņam taču nācies tik bieži…
Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav<i laikā bija izturējis daudz vieglāk.
Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.
Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…
Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdrošināsies.
Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?
Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …
Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?
Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?
Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.
Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!
Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.
2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebkuras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.
2ēl.
Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.
Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.