— Es viņam iedevu krāsu kasti, lai viņš var krāsot.
— Pareizi.
— Bet kāpēc es viņam to neiedevu jau no paša rīta?
— Tev bija ļoti daudz darba, rīkojot viņam viesību galdu. Tur bija torte ar glazūru, trim svecēm un viņa vārdu, kas bija uzrakstīts uz tortes ar rožaina cukura burtiem, un...
— Jā, es atceros, — sacīja Kristofers Robins.
SEPTĪTĀ NODAĻA,
kurā parādās Kenga un Mazulītis Rū, bet Sivēnu ieliek vannā
Liekas, neviens nezināja, no kurienes viņi uzklīda, bet klāt viņi bija. Pa Mežu staigāja Kenga un Mazulītis Rū. Kad Pūks jautāja Kristoferam Robinam, kā viņi te nokļuvuši, Kristofers Robins atbildēja: — Vistaisnākajā ceļā, ja tu saproti, ko tas nozīmē, Pūk. — Un Pūks, kas to nesaprata vis, izvairīgi norūca: — O! — Tad viņš divas reizes pakratīja galvu un piebilda: — Vistaisnākajā ceļā! Skaidrs!
Un Pūks gāja apciemot savu draugu Sivēnu, lai uzzinātu, ko Sivēns par to domā. Pie Sivēna viņš satika Trusīti. Tā nu viņi apsprieda jautājumu trijatā.
— Redziet, kas man visā šajā lietā sevišķi nepatīk, — teica Trusītis. — Mēs te dzīvojam Mežā: tu, Pūk, un tu, Sivēn, un es, un tad pēkšņi...
— Un I-ā, — sacīja Pūks.
— Un I-ā, un tad pēkšņi...
— Un Pūce, — piebilda Pūks.
— Un Pūce, un tad pavisam negaidot...
— Ak, un I-ā, — teica Pūks. — Es biju viņu aizmirsis.
— Mēs te dzīvojam Mežā, — Trusītis ļoti lēni un svinīgi teica, — mēs visi kopā, un tad mēs pēkšņi kādu rītu pamostamies, un ko mēs redzam? Mēs redzam starp mums Savādu Dzīvnieku. Dzīvnieku, par ko mums pat dzirdēt nav gadījies! Dzīvnieku, kas staigā apkārt ar savu ģimeni kabatā. Iedomājieties, ka es sāktu staigāt ar savu ģimeni kabatā! Cik kabatu man vajadzētu?
— Sešpadsmit! — teica Sivēns.
— Septiņpadsmit, vai ne? — Trusītis piekrita. — Un vēl vienu mutautiņam, tātad astoņpadsmit. Astoņpadsmit! Astoņpadsmit kabatu vienā uzvalkā! Galvu var pazaudēt!
Iestājās ilgs un domīgs klusums... un tad Pūks, kurš jau labu brīdi bija raucis pieri, sacīja: — Man iznāk piecpadsmit.
— Kas? —jautāja Trusītis.
— Piecpadsmit.
— Kas piecpadsmit?
— Tava ģimene.
— Nu un tad?
Pūks paberzēja degunu un teica, ka Trusītis taču nupat esot runājis par savu ģimeni.
— Patiešām? — Trusītis nicīgi apvaicājās.
— Jā, tu teici...
— Nē jel, Pūk, — Sivēns nepacietīgi sacīja. — Mēs runājam, ko mums darīt ar Kengu?
— Ā, skaidrs, — saprata Pūks.
— Vislabākais, — sacīja Trusītis, — būtu nozagt Mazulīti Rū, noslēpt viņu, un, kad Kenga prasītu: «Kur ir Mazulītis Rū?» — mēs teiktu: — AHĀ!
— AHĀ! — Pūks izmēģināja balsi. — AHĀ! AHĀ!... Protams, protams, — viņš turpināja, — bet mēs varētu sacīt AHĀ, pat ja nebūtu nozaguši Mazulīti Rū.
— Pūk, — Trusītis pacietīgi teica, — tev galvā ir tikai zāģu skaidas.
— Es zinu, — Pūks pazemīgi piekrita.
— AHĀ mēs sacīsim tā, lai Kenga saprastu, ka mēs gan zinām, kur ir Mazulītis Rū. AHĀ! nozīmēs: «Mēs varam tev pateikt, kur ir Mazulītis Rū, ja tu apsolies iet projām no mūsu Meža un nekad vairs nenākt atpakaļ.» Un tagad nepļāpājiet, ļaujiet man domāt.
Pūks nosēdās kaktiņā un pūlējās izsacīt AHĀ! nozīmīgā balsī. Reizēm viņam likās, ka iznāk tā, kā Trusītis domājis, un reizēm atkal — ka neiznāk. «Vajag tikai labi ievingrināties,» viņš domāja. «Bet vai Kenga būs ievingrinājusies saprast mūsu AHĀ?»
— Ir vēl viena lieta, — Sivēns diezgan nemierīgi iebilda. — Es runāju ar Kristoferu Robinu, un viņš teica, ka Kenga vispār ir no Plēsonīgo Zvēru Sugas. No parasta plēsīga zvēra es, protams, nebaidos, bet ir taču labi zināms, ka Viens Plēsonīgs Zvērs, Kam Nolaupīts Viņa Mazulis, ir niknāks nekā Divi Plēsonīgi Zvēri kopā. Un tādam sacīt AHĀ! varbūt nav prātīgi?
— Sivēn, — teica Trusītis, izvilkdams zīmuli un aplaizīdams tā galiņu, — tu esi bailīgs.
— Grūti būt varonim, — Sivēns bēdīgi nošņaukājās, — ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
Trusītis, kurš bija sācis kaut ko steidzīgi rakstīt, pacēla acis un sacīja:
— Taisni tāpēc, ka tu esi ļoti mazs dzīvnieciņš, tu būsi sevišķi noderīgs mūsu pasākumā.
Sivēnu tā iepriecināja doma, ka viņš būs noderīgs, ka viņš aizmirsa visas savas bailes. Kad Trusītis jau stāstīja tālāk, ka Kengas ir plēsīgas vienīgi ziemas mēnešos un citos gadalaikos ir piemīlīgas dabas, Sivēns aiz nepacietības gandrīz vairs nevarēja nosēdēt uz vietas, tik ļoti viņam gribējās tūlīt būt noderīgam.
— Un es? — Pūks skumīgi jautāja. — Vai es arī nevarētu būt noderīgs?
— Nebēdājies, Pūk, — Sivēns mierināja, — varbūt kādu citu reizi.
— Bez Pūka, — Trusītis, zīmuli drāzdams, svinīgi paziņoja, — pasākums būtu neiespējams.
— O! — iesaucās Sivēns, pūlēdamies neizrādīt savu vilšanos. Bet Pūks aizgāja uz istabas otru galu un lepni nodomāja: «Neiespējams bez Manis! Tāds Lācis es esmu!»
— Un tagad klausieties! — sacīja Trusītis, kad bija beidzis rakstīt. Pūks un Sivēns apsēdās, klausīdamies tik uzmanīgi, ka pat muti aizmirsa pievērt. Lūk, ko Trusītis nolasīja:
PLĀNS, KĀ NOĶERT MAZULĪTI RŪ
1. Vispārīgas Piezīmes. Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani.
2. Vēlreiz Vispārīgas Piezīmes. Kenga nekad nenolaiž acis no Mazulīša Rū, ja vien Rū nav droši iepogāts viņas kabatā.
3. Tātad. Ja mēs gribam aizbēgt ar Rū, mums jābūt Tālu Priekšā, jo Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani (skat. 1.).
4. Ideja. Ja Rū izlēktu no kabatas ārā, bet Sivēns ielēktu iekšā, Kenga nemanītu nekādas starpības, jo Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš.
5. Kā Rū.
6. Bet Kengai vajadzētu skatīties kaut kur projām, lai viņa neredz, ka ielecis Sivēns.
7. Skat. 2.
8. Atkal Ideja. Bet, ja Pūks viņai kaut ko aizraujošu stāstītu, viņa varētu kādu laiciņu paskatīties uz citu pusi.
9. Un tikmēr es aizbēgtu ar Rū.
10. Ātri.
11. Un Kenga nepamanītu starpību līdz Vēlākam Laikam.
Tātad Trusītis lepni nolasīja savu plānu, un neviens vēl labu brīdi pēc lasīšanas neko neteica.
Un tad Sivēns, kurš bija bez nevienas skaņas vārstījis muti vaļā un ciet, aizsmakušā balsī izgrūda:
— Un vēlākā laikā?
— Ko tu nesaproti?
— Kad Kenga pamanīs starpību?
— Tad mēs visi teiksim: AHĀ!
— Visi trīs? — Jā.
— Kā tad...
— Es nesaprotu, ko tu uztraucies, Sivēn?
— Neko, — sacīja Sivēns. — Ja tikai mēs visi trīs teiktu. Kamēr mēs to sakām visi trīs, es neiebilstu. Bet es negribētu sacīt AHĀ! viens pats. Tas neskanēs ne pustik labi. Starp citu, — viņš piebilda, — tu esi drošs, ka tas par ziemas mēnešiem ir patiesība?
— Par ziemas mēnešiem?
— Jā, ka plēsīga tikai ziemas mēnešos.
— Protams, protams, vari nebaidīties. Ko tu teiksi, Pūk? Tu saprati, kas tev jādara?