— Nē, — atzinās Pūks. — Vēl ne. Kas man būtu jādara?
— Tev jārunā ar Kengu tik aizrautīgi, ka viņa vairs neko citu nepamana.
— Ā! Un ko lai es runāju?
— Ko vien gribi.
— Tu domā, es varētu noskaitīt viņai kādu dzejoli vai kaut ko tamlīdzīgu?
— Kaut vai dzejoli, — sacīja Trusītis. — Lieliski! Ejam! Un tā viņi devās meklēt Kengu.
Kenga un Rū jauko pēcpusdienas laiku pavadīja Meža smiltiņās. Mazulītis Rū vingrinājās ķengurlēcienos, krizdams kurmju alās un rāpdamies atkal ārā, bet Kenga uztraukti skraidīja viņam pakaļ un runāja: — Tikai vēl vienu lēcienu, dārgumiņ, un tad mums jāiet mājās! — Un kas gan šajā brīdī lāčoja pāri smilšu kalniņam, ja ne Pūks?
— Labdien, Kenga!
— Labdien, Pūk!
— Paskaties, kā es lēkāju, — spiedza Rū un iekrita nākamajā kurmja alā.
— Sveiks, Mazulīti Rū!
— Mēs nupat taisījāmies iet mājās, — sacīja Kenga. — Labdien, Trusīt! Labdien, Sivēn!
Trusītis ar Sivēnu, pienākuši no smilšu kalniņa otras puses, teica — «Labdien!» un «Sveiks, Rū!», un Rū gribēja, lai viņi paskatās, cik vareni viņš lēkā. Trusītis ar Sivēnu stāvēja un skatījās. Un Kenga arī stāvēja un skatījās.
— Kenga, — ieminējās Pūks, kad Trusītis jau divas reizes bija pamirkšķinājis viņam ar aci, — saki: vai tev patīk dzejoļi?
— Ne visai, — atbildēja Kenga.
— Ā, — teica Pūks.
— Rū, dārgumiņ, tikai vēl vienu lēcienu, un tad mums jāiet mājās. — Uz brīdi visi apklusa, jo Rū atkal bija iekritis kurmja alā.
— Sāc! — Trusītis, ķepu mutei priekšā aizlicis, skaļi nočukstēja.
— Ja mēs runājam par dzejoļiem, — teica Pūks, — es nupat, šurp nākdams, vienu sacerēju. Tas skan tā. Ē... pagaidi, tūlīt atcerēšos...
— Iedomājieties tikai, dzejoli! —sacīja Kenga. — Rū, dārgumiņ, nu gan mums...
— Tev šis dzejolis patiks! — iesaucās Trusītis.
— Ļoti, ļoti patiks! — uztraucās Sivēns.
— Bet tev jāklausās uzmanīgi, — teica Trusītis.
— Lai tu neko nepalaid garām, — piebilda Sivēns.
— Jā, jā, — sacīja Kenga, bet nenolaida acis no Mazulīša Rū.
— Kā tas skanēja, Pūk? — jautāja Trusītis. Pūks nokrekšķinājās un sāka:
DZEJISKAS PĀRDOMAS, KAS RADUŠAS LĀCIM AR ZĀĢU SKAIDIŅĀM GALVĀ
— Jauks dzejolītis, vai ne? — sacīja Kenga, netaisīdamās klausīties, kas notika piektdien. — Vēl vienu lēcienu, Rū, bērniņ, un tad mums patiešam jāiet.
Trusītis iegrūda Pūkam dunku sānā, lai viņš pasteigtos.
— Ja mēs runājam par dzeju, — ātri nobēra Pūks, — vai tu esi kādreiz ieskatījusies tajā kokā?
— Kurā? —pavirši apjautājās Kenga. — Nu, bērniņ...
— Kas tur aug, — sacīja Pūks, rādīdams uz koku Kengai aiz muguras.
— Nē, — teica Kenga. — Rū, dārgumiņ, lec nu kabatā, mēs ejam mājas.
— Tev noteikti jāpaskatās uz to koku, — teica Trusītis. — Gribi, Rū, es tevi pacelšu? — Un viņš cieši saņēma ķepās Mazulīti Rū.
— Es redzu, ka tur sēž putns, —sacīja Pūks. —Jeb vai tā būtu zivs?
— Protams, putnu no šejienes tu labi redzēsi, — teica Trusītis. — Ja tā nav zivs.
— Tā nav zivs, tas ir putns, — kvieca Sivēns.
— Nu jā, ka putns, — sacīja Trusītis.
— Tas būtu pelēkais strazds vai melnais? — Pūks prātoja.
— Patiešām sarežģīts jautājums, — teica Trusītis.
— Pelēkais vai melnais?
Tad arī Kenga beidzot pagrieza galvu, lai paskatītos. Un, kad viņa bija galvu pagriezusi, Trusītis skaļi iesaucās: — Kāp iekšā, Rū! — Sivēns ielēca Kengas kabatā, bet Trusītis ar Rū ķepās šāvās prom, cik ātri vien varēdams.
— Kur tad Trusītis? — nobrīnījās Kenga, kad bija apskatījusi koku un griezās atpakaļ. — Rū, bērniņ, tev ir labi?
Sivēns no Kengas kabatas iepīkstējās Mazulīša Rū balsī.
— Trusītim bija jāsteidzas, — sacīja Pūks. — Man liekas, viņš atcerējās, kur viņam pēkšņi bijis jāiet un kas jādara.
— Un Sivēns?
— Man liekas, Sivēns arī uzreiz kaut ko tādu iedomājas. Pēkšņi iedomājās — un viss.
— Labi, mums beidzot jātiek mājās, — teica Kenga. — Uz redzēšanos, Pūk! — Un trīs lielos lēcienos viņa bija projām.
Pūks noskatījās pakaļ, kā viņa aizlēca.
«Kaut es varētu lēkt tā kā Kenga,» viņš nodomāja. «Bet citi var — un citi atkal nevar. Tā nu tas reiz ir.»
Toties Sivēnam bija brīži, kad viņš gribēja, kaut jel Kenga to nevarētu. Bieži vien, no tāla ceļa pa Mežu mājās atgriezdamies, Sivēns vēlējās kļūt par putniņu, bet nu — Kengas kabatas dibenā — viņa domas lēkāja apmēram tā:
šī tās
«Ja pie
ir nekad nevarēšu
lidošana es pierast. »
Uzrauts gaisā, viņš teica: «Oooooo!» — un, gāzdamies lejā, viņš sacīja: «Ūū!» Tā viņš kunkstēja: «Ooooooūū! Ooooooūū! Ooooooūū!» —visu ceļu līdz Kengas mājai.
Protams, tikko Kenga bija atpogājusi savu kabatu, viņa redzēja, kas noticis. Pirmajā brīdī viņa izbijās, bet tad saprata, ka nav ko baidīties, jo viņa bija droša, ka Kristofers Robins nekad nepieļaus, lai ar Mazulīti Rū notiktu kaut kas ļauns. Tāpēc Kenga pie sevis nodomāja: «Ja viņi ir izjokojuši mani, tad es viņus arī izjokošu.»
— Un tagad, Rū, manu dārgumiņ, — viņa teica, izņemdama Sivēnu no kabatas, — laiks gulēt dienasvidu.
— AHĀ! —teica Sivēns, cik zīmīgi vien spēdams pēc tik Šausminoša Ceļojuma. Bet tas nebija nekāds labais «AHĀ!», un Kenga, liekas, nesaprata, ko tas nozīmē.
— Vispirms nomazgāsimies, — Kenga mundrā balsī sacīja.
— AHĀ! — Sivēns atkārtoja, bažīgi meklēdams ar acīm pārējos. Bet pārējo nebija. Trusītis savā mājā rotaļājās ar Mazulīti Rū, un jaunais draugs Trusītim patika ar katru brīdi vairāk, bet Pūks, nolēmis kļūt par ķenguru, Meža smiltiņās vēl arvien mēģinājās lēkšanā.
— Es neesmu gluži pārliecināta, — Kenga teica domīgā balsī, — ka šovakar derētu silta vanna. Man liekas, auksta būtu labāka. Kā tev tas patiktu, Rū, manu dārgumiņ?