Sivēns, kas palaikam necieta mazgāšanos, aiz sašutuma nodrebinājās un paziņoja tik varonīgi, cik vien spēja:
— Kenga, es redzu, ka nu mums ir laiks runāt skaidri un gaiši!
— Mazais jokupēteris Rū! — teica Kenga, liedama vanniņā aukstu ūdeni.
— Es neesmu Rū! — Sivēns iebrēcās. — Es esmu Sivēns!
— Jā, dārgumiņ, jā! — Kenga mierinādama sacīja. — Sivēna balss tev arī labi padodas. Kas par gudru bērnu! — viņa turpināja, paņemdama no skapja lielu, dzeltenu ziepju gabalu. — Kādus jokus viņš vēl rādīs?
— Vai tad tu neredzi? — kliedza Sivēns. — Tev nemaz nav acu pierē? Paskaties uz mani!
— Es skatos, dārgumiņ, —Kenga diezgan bargi atbildēja. —Tu labāk atceries, ko es tev vakar teicu par medīšanos. Ja tu saksi izmēdīt Sivēnu un vaibstīties viņam pakaļ, tu sāksi patiešam izskatīties pēc Sivēna, kad izaugsi liels, un iedomājies vien, ka tad tu to nožēlosi. Bet tagad ej vannā un neliec man to atkārtot vēlreiz.
Nepaspējis vēl īsti atjēgties, Sivēns jau bija vanna, un Kenga no visa spēka berza viņu ar lielu, saziepētu lupatu.
— Vī-ī! — kvieca Sivēns —Laid mani vaļā! Es esmu Sivēns!
— Dārgumiņ, netaisi muti vaļā, tu sarīsies ziepes, — sacīja Kenga. — Nu redzi! Vai es tev neteicu?
— Tu... tu... tu... izdarīji to tīšām, — sprauslāja Sivēns, tikko atkal bija spējīgs runāt... un pavisam nejauši ziepjaina lupata atkal nokļuva viņam mutē.
— Pareizi, dārgumiņ, nesaki neko, — teica Kenga, un jau pēc brīža Sivēns bija izcelts no vannas un sausi noberzts ar dvieli.
— Un tagad, — sacīja Kenga, — iedzer savas zāles un ej gultā.
— K-k-k-kādas zāles? — stostījās Sivēns.
— Lai tu izaugtu liels un stiprs, dārgumiņ. Tu taču negribēsi izaugt tik sīciņš un vārgs kā Sivēns, vai ne? Dzer nu!
Šajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja.
Iekšā! —sacīja Kenga, un ienāca Kristofers Robins.
— Kristofer Robin! Kristofer Robin! — vaimanāja Sivēns. — Pasaki Kengai, kas es esmu! Viņa domā un domā, ka es esmu Rū! Es taču neesmu Rū, vai ne?
Kristofers Robins apskatīja viņu ļoti uzmanīgi un pakratīja galvu.
— Tu nevari būt Rū, —viņš teica, —jo nupat es redzēju Rū Trusīša mājā, viņš tur spēlējās.
— Lai nu viens padomā! — iesaucās Kenga. — Šitā pārskatīties!
— Nu redzi! — sacīja Sivēns. — Vai es tev neteicu? Es esmu Sivēns. Kristofers Robins atkal pakratīja galvu.
— Sivēns gan tu neesi, —viņš sacīja. —Sivēnu es labi pazīstu. Sivēns ir pavisam cita krāsā.
Sivēns taisījās paskaidrot, ka tas ir tāpēc, ka viņš nupat bijis vannā, bet tad iedomājas, ka labāk to nesacīs vis, un jau atvēra muti, lai sacītu kaut ko citu, kad Kenga iegrūda viņam mutē zāļu karoti, paplikšķināja pa muguru un teica, ka šīs zāles nemaz negaršo tik slikti, ja pie tām pierod.
— Tagad es zinu, ka tas nebija arī Sivēns, — sacīja Kenga. — Es tikai nesaprotu, kas tas varētu būt.
— Iespējams, kāds no Pūka radiniekiem, — prātoja Kristofers Robins. — Brālēns, krusttēvs vai vēl kaut kas tamlīdzīgs?
Kenga piekrita, ka tā laikam patiešām būs, un sacīja, ka viņiem vajadzētu dot jaunatnākušajam radiniekam kādu vārdu.
— Sauksim viņu par Pūteli, —ierosināja Kristofers Robins. — īsi un skaidri: Henrijs Pūtelis.
Tikko tas bija nolemts, Henrijs Pūtelis izrāvās no Kengas ķepam un nolēca uz grīdas. Durvis, viņam par lielu atvieglojumu, Kristofers Robins bija atstājis vaļā. Nekad savā mūžā Henrijs Pūtelis Sivēns nebija tik ātri skrējis, viņš apstājās un atvilka elpu, nonācis gandrīz jau pie savas mājas.
Kādus simt jardus (*angļu garuma mērs, vienāds ar 91,4cm) no tās viņš nolikās zemē un velšus vēlās līdz pašām durvīm, lai atkal būtu patīkami pierastā Sivēna krāsā...
Tā Kenga un Rū palika Mežā. Un katru otrdienu Rū pavadīja ar savu sirdsdraugu Trusīti, katru otrdienu Kenga pavadīja ar savu sirdsdraugu Pūku, mācīdama viņu lēkāt ķenguru modē, un katru otrdienu Sivēns pavadīja ar savu sirdsdraugu Kristoferu Robinu. Tā viņi visi atkal bija laimīgi.
ASTOTĀ NODAĻA,
kurā Kristofers Robins vada Ekspotīciju uz Ziemeļpolu
Kādā jaukā dienā Pūks čāpoja uz Meža vidu, lai paskatītos, vai viņa draugs Kristofers Robins vēl lāčus arī atceras. Šī rīta brokastis ēdot (pieticīga, maza uzkoda ar marmelādi, uztrieptu vienam vai diviem medus šūnu gabaliņiem), viņam pēkšņi bija iešāvusies prata jauna dziesma. Tā sākās šādi:
Šo rindu izdomājis, Pūks pakasīja pakausi un pie sevis noprātoja: «Tas ir ļoti labs sākums dziesmai, bet kas nāks tālāk?» Viņš divas vai trīs reizes mēģināja nodziedāt: «Lai dzīvo sveiks!» — bet tas neko nelīdzēja. «Varbūt labāk izklausītos ja es dziedātu: «Sveiks lai dzīvo Lācis...» Pūks domāja. Viņš dziedāja tā, bet labāk nebija. «Nu ko,» viņš nolēma, «es dziedāšu pirmo rindu divreiz, un, ja dziedāšu to ļoti ātri, varbūt izrādīsies, ka es jau esmu sācis dziedāt arī trešo un ceturto rindu, nepaspēdams ne padomāt, un tad tā būs Laba Dziesma. Tātad:
Pūkam tik ļoti bija iepatikusies šī dziesma, ka viņš to dziedāja gandrīz visu ceļu, bet tad attapās. «Ja es to dziedāšu vēl ilgāk,» viņš domāja, «tad vēders būs tukšs un pēdējā rinda vairs neskanēs pareizi.» Tāpēc viņš pēdējo rindu sāka dungot tāpat vien, bez vārdiem.
Kristofers Robins sēdēja ārā pie savas mājas durvīm un vilka kājas Lielos Zābakus. Tikko Pūks bija ieraudzījis Lielos Zābakus, viņš saprata, ka nu jānotiek Piedzīvojumam, tāpēc viņš noslaucīja medaino degunu ar ķepas virspusi un sakopās, cik glīti vien varēdams, lai izskatītos gatavs uz visu.
— Labrīt, Kristofer Robin! — viņš braši uzsauca.
— Sveiks, Lāci Pūk! Es nevaru dabūt šos zābakus kājās.
— Tas ir slikti, — teica Pūks.
— Vai tu nevarētu būt tik laipns un atspiesties man pret muguru? Es velku tik stipri, ka citādi krītu atpakaļ.
Pūks nosēdās, ieurba kājas zemē un cieši atspiedās pret Kristofera Robina muguru. Kristofers Robins savukārt cieši atspiedās pret Pūka muguru un vilka, un vilka, kamēr uzvilka zābaku.
— Tas nu ir nodarīts, — sacīja Pūks. — Ko mēs darīsim tālāk?
— Mēs visi dosimies Ekspedīcijā, — teica Kristofers Robins, kad bija piecelies un nopurinājis putekļus no drānām. — Paldies, Pūk.
— Iesim Ekspotīcijā? — Pūks dedzīgi jautāja. — Man liekas, es vel nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?
— Ekspedīcija, vecais, dumjais Lāci! Tur ir iekšā «ks» saproti?
— Jā, — teica Pūks, — zinu. — Bet viņš nezināja vis.
— Mēs iesim atklāt Ziemeļpolu.
— Ā! — sacīja Pūks. — Un kas ir Ziemeļpols? — viņš vaicāja.