— Tā ir tāda lieta, ko atklāj, — nevērīgi paskaidroja Kristofers Robins, lai gan viņam pašam tas nebūt nebija īsti skaidrs.
— Ā! Es saprotu, —teica Pūks. —Lāči arī var to atklāt?
— Protams, ka var. Un citi arī var — Trusītis, Kenga, visi. Jo ta ir Ekspedīcija. Tāpēc jau to sauc par Ekspedīciju, ka visi iet garā rindā. Tu labāk pasaki citiem, lai viņi sataisās, kamēr es apskatos, vai mana šautene ir kārtībā. Un katram jāņem līdzi Provīzija.
— Kas jāņem?
— Ēdamlietas.
— Ā! — Pūks nopriecājās. — Man izklausījās, ka tu teici Provīzija. Es iešu un viņiem pasacīšu. — Un viņš lāčoja projām.
Pirmo viņš satika Trusīti.
— Sveiks, Trusīti— viņš iesaucas. — Tas esi tu?
— Izliksimies, ka ne, — atbildēja Trusītis, — un paskatīsimies, kas no tā iznāk.
— Man jānodod tev ziņa.
— Es Trusītim pasacīšu.
— Mēs visi ejam Ekspotīcijā ar Kristoferu Robinu!
— Kas tā tāda ir?
— Man liekas, kaut kas laivai līdzīgs, —teica Pūks.
— Ā! Laivai līdzīgs...
— Jā. Un ar to mums vajadzēs atklāt Polu vai ko citu. Jeb varbūt Olu? Šā vai tā, bet mēs ejam to atklāt.
— Tu domā — mēs patiešām atklāsim? — jautajā Trusītis.
— Jā. Un vēl katram jāņem līdzi Pro — lietas, ko ēst. Gadījumā, ja mēs gribēsim tās ēst. Es tagad iešu pie Sivēna. Kengai tu pateiksi, jā?
Viņš atstāja Trusīti un steidzās uz Sivēna māju. Sivēns sēdēja mauriņā pie savām durvīm un laimīgi pūta uz pienenes galviņu, zīlēdams: šogad — nākošgad — citugad — nekad... Nupat viņš bija uzzinājis, ka «nekad», un nu mēģināja atcerēties, ko īsti viņš bija vēlējies, cerēdams, ka tā nebūs bijusi pārāk skaista vēlēšanās. Tajā brīdī parādījās Pūks.
— Klausies, Sivēn! — uztraukti paziņoja Pūks. — Mēs ejam Ekspotīcijā, visi, visi, ar lietām, ko var ēst. Kaut ko atklāt!
— Ko atklāt? — Sivēns bažīgi apvaicājās.
— Tāpat vien kaut ko.
— Neko plēsīgu?
— Kristofers Robins par plēsīgumu neko neteica. Viņš tikai sacīja, ka tur iekšā ir «ks».
— Ja kis kis, tad nekas, — nopietni teica Sivēns. — Ka tikai nekož un neskrāpē. Bet, ja mēs ejam kopā ar Kristoferu Robinu, man vispār nekas nav pretim.
Nepagāja ilgs laiks, kad visi bija gatavi, sapulcējušies Meža vidū, un Ekspotīcija varēja sākties. Pa priekšu gāja Kristofers Robins ar Trusīti, tad Sivēns ar Pūku, tad Kenga ar Mazulīti Rū kabatā, tad Pūce, I-ā un, beidzot, garā virtenē visi Trusīša radi un draugi.
— Es viņus neesmu aicinājis, — Trusītis nicīgi nosprauslojās. — Viņi paši atnāca. Viņi vienmēr tā dara. Lai viņi iet Ekspotīcijas galā aiz I-ā.
— Ja kāds grib zināt, — iebilda I-ā, — tad tas krīt uz nerviem. Man nav nekāda prieka iet tajā Ekspo, vai kā nu Pūks to nosauca. Es atnācu tikai pienākuma pēc. Bet klāt es esmu, un, ja man jābūt Ekspogalā, vai kā nu to sauc, tad ļaujiet man būt galā. Ja katru reizi, kad man iegribēsies drusciņ apsēsties un atpūsties, man vispirms vajadzēs izslaucīt no zāles duci Trusīša mazāko radu un draugu, tad tas vairs nav nekāds Ekspo — vai kā nu to sauc —, bet Spiedzieni un Kviecieni. Pieminiet manus vārdus!
— Es saprotu, ko I-ā ar to ir domājis, — sacīja Pūce. — Ja man kāds jautātu...
— Es nevienam neko nejautāju, — atcirta I-ā. — Es saku un saku to visiem. Mēs varam meklēt Ziemeļpolu, varam spēlēt «Ādamam bij' septiņ' dēli» un sēsties skudru pūznī, kad sacīs «Visi dara tā!». Nu man reiz ir viss vienalga.
Tad rindas sākumā atskanēja sauciens.
— Uz priekšu! — kliedza Kristofers Robins.
— Uz priekšu! — kliedza Pūks un Sivēns.
— Uz priekšu! — kliedza Pūce.
— Sākas! — teica Trusītis. — Man jāiet! — Un viņš aizcilpoja uz Ekspotīcijas priekšgalu pie Kristofera Robina.
— Lai notiek, — sacīja I-ā. — Ejam. Tikai nesakiet, ka es biju vainīgs.
Tā nu viņi visi gāja atklāt Ziemeļpolu. Ceļš bija garš, laiku viņi kavēja pļāpādami par šo un par to. Nepļāpāja tikai Pūks, jo viņš domāja jaunu dziesmu.
— Tas ir pirmais pants, — viņš teica Sivēnam, kad bija izdomājis.
— Kam pirmais?
— Manai dziesmai.
— Kādai dziesmai?
— Šai te.
— Kurai te?
— Ja tu klausīsies, Sivēn, tu dzirdēsi.
— Kā tu zini, ka es neklausos?
Uz to nu Pūkam nebija ko atbildēt, tāpēc viņš sāka dziedāt:
— Kuš! — teica Kristofers Robins, atskatīdamies uz Pūku, — mēs tuvojamies Bīstamai Vietai!
— Kuš! — Pūks pačukstēja atpakaļ Sivēnam.
— Kuš! — uzsauca Sivēns Kengai.
— Kuš! — sacīja Kenga Pūcei, bet Rū klusītēm pateica «kuš!» pats sev, toties vairākas reizes pēc kārtas.
— Kuš! — uzšņāca Pūce ēzelītim I-ā.
— Kuš! — I-ā briesmīgā balsī uzbļāva visiem Trusīša radiem un Kuš! Kuš! Kuš! — steidzīgi nočukstēja visa garā virtene, līdz nonāca pie paša pēdējā. Pēdējais un vismazākais rads un paziņa tā pārbijās, dzirdot, ka visa Ekspotīcija saka «kuš!» viņam, ka viņš šausmās ierakās ar galvu zemē un nelīda laukā divas dienas, kamēr briesmas bija pāri. Pēc divām dienām viņš pa galvu pa kaklu aizskrēja mājās pie savas krustmātes un palika tur uz visiem laikiem. Viņa vārds bija Pēterītis Cikuzītis.
Ekspotīcija bija nonākusi pie strautiņa, kas vijās un kūleņoja starp krūmainām klintīm, un Kristofers Robins vienā acu uzmetienā pamanīja, cik tas ir bīstami.
— Šajos krūmos, — viņš paskaidroja, — var būt Slēpnis!
— Ko viņš teica, kas var būt krūmos? — Pūks čukstus apvaicājas Sivēnam. — Ērkšķi?
— Mīļo Pūk, — pārākuma pilnā balsī sacīja Pūce, — tu nezini, kas ir Slēpnis?
— Pūce! —teica Sivēns, bargi paskatīdamies uz Pūci. — Pūka čukstiens bija personīgi slepens čukstiens, un nepiederošām personām...
— Slēpnis, turpināja Pūce, — ir zināmā mērā Pārsteigums.
— Ērkšķu krūmi arī, — teica Pūks.
— Kā es jau nupat gribēju paskaidrot Pūkam, — teica Sivēns, — Slēpnis ir sava veida Pārsteigums.
— Ja paslēpjas un negaidot uzbrūk, tas ir Slēpnis, — sacīja Pūce.
— Tātad Slēpnis, Pūk, ir, kad tev negaidot uzbrūk, — paziņoja Sivēns.
Pūkam tagad bija skaidrs, kas ir Slēpnis, un viņš teica, ka todien, kad viņš kritis no bišu koka, ērkšķi paslēpušies krūmā un tad negaidot uzbrukuši, un viņam veselu nedēļu vajadzējis vilkt tos lauka no ādas.
— Mēs te nerunājam par ērkšķiem, — īgni sacīja Pūce.
— Bet es runāju, — Pūks atbildēja.
Ekspotīcija piesardzīgi kāpa gar strautmalu uz augšu, rāpdamās no klints uz klinti, līdz beidzot nonāca vietā, kur klintis pašķīrās uz abām pusēm, atstājot gar strauta malām gludu, zaļu mauriņu, kur viņi varēja apsēsties un atpūsties. Ieraudzījis šo vietu, Kristofers Robins nokliedza: «Stāt!» Un visi apmetās zālē.