— Es domāju, — teica Kristofers Robins, — ka tagad mums vajag apēst visu savu Provīziju, lai mums nebūtu tik daudz nesamā.
— Ko visu savu apēst? — jautāja Pūks.
— Visu, kas mums nesams, — Sivēns atbildēja un ķērās pie darba.
— Tā ir laba doma, — piekrita Pūks un arī ķērās pie darba.
— Vai katram ir kaut kas līdzi? — ar pilnu muti apvaicājās Kristofers Robins.
— Katram, izņemot mani, — teica I-ā. — Kā parasti. — Viņš bēdīgi paskatījās uz Ekspotīcijas dalībniekiem. — Es ceru, neviens no jums nav netīšām iesēdies kādā dadžu pudurā?
— Liekas, ka es, — sacīja Pūks. — O! — Viņš piecēlās un apskatīja savu mugurpusi. — Jā, patiešām. Man jau bija tāda sajūta.
— Paldies, Pūk, ja tu esi diezgan tur izsēdējies. — I-ā atnāca pie vietas, no kuras Pūks bija piecēlies, un sāka ēst.
— Virsū sēdēšana nenāk dadžiem pa labu, — I-ā gremodams murmināja. — Tas atņem garšai Asumu. Atcerieties to uz priekšdienām — jūs visi. Mazliet Smalkjūtības, mazliet Uzmanības Pret Citiem, vairāk no jums neviens neprasa.
Ticis galā ar savām sviestmaizītēm, Kristofers Robins kaut ko iečukstēja Trusītim. Trusītis atbildēja: — Jā, jā, protams! — un viņi abi pagājās mazliet augšup pa krastmalu.
— Es negribētu, lai citi to dzird, — sacīja Kristofers Robins.
— Es tāpat, — ļoti nozīmīgi atbildēja Trusītis.
— Redzi, Trusīt... Es tikai domāju... Un tad man ienāca prātā, ka arī tu varbūt nezināsi, pēc kā tas Ziemeļpols varētu izskatīties?
— Hm! — Trusītis nobraucīja ūsas. — Un tu tikai tagad man to prasi?
— Es jau zināju pats, bet man tagad ir piemirsies, — mierīgi atbildēja Kristofers Robins.
— Jocīgi, — sacīja Trusītis, — man arī. Zināju, bet esmu aizmirsis.
— Ja Ziemeļpols ir zemes ass, tad taču tam jābūt iespraustam zemē, vai ne?
— Protams, — Trusītis piekrita, — jo kas tā citādi būtu par zemes asi? Nekur citur kā zemē to nevarēja iespraust.
— Jā, es arī tieši tā domāju.
— Tātad mums jāmeklē kāds zemē iesprausts ass koks, puļķis vai miets, — nosprieda Trusītis. — Tikai kur tas varētu būt iesprausts?
— Taisni to jau mūsu Ekpedīcija meklē, — Kristofers Robins teica.
Viņi atgriezās pie pārējiem. Sivēns, vēderu pret sauli pagriezis, snauda. Rū mazgāja strautā purniņu un ķepas, un Kenga lepni stāstīja visiem, ka šī ir pirmā reize, kad viņš pats mazgā muti. Pūce stāstīja Kengai Interesantu Anekdoti, pilnu ar tik jauki gariem vārdiem kā Enciklopēdija un Rododendrons, bet Kenga neklausījās.
— Es neatzīstu šito jauno modi ar mazgāšanos, — ņurdēja I-ā, — berzēšanu aiz ausīm un citas blēņas. Kā tu domā, Pūk?
Bet mēs nekad neuzzināsim, ko par to domāja Pūks, jo pēkšņi atskanēja Mazulīša Rū spiedziens, plunkšķis ūdenī un Kengas izbīļa brēcieni.
— Pie tā noved mazgāšanās, — teica I-ā.
— Rū iekrita ūdenī! — iekliedzās Trusītis, un viņi abi ar Kristoferu Robinu skrēja palīgā.
— Paskatieties, kā es peldu! — spiedza Rū, griezdamies atvara vidū, līdz iekļuva ūdenskritumā un novēlās vienu atvaru zemāk.
— Rū, bērniņ, tu esi dzīvs? — Kenga izbijusies sauca no krasta.
— Jā! — atsaucās Rū. — Paskatieties, kā es... — Un atkal novēlās pa ūdenskritumu zemāk.
Katrs centās kaut kā palīdzēt. Sivēns, pēkšņi pamodies, lēkāja augšā un lejā, kviekdams: — Vai — dieniņ — vai — dieniņ! — Pūce skaidroja, cik svarīgi ir pēkšņas un īslaicīgas Iekrišanas Gadījumā turēt galvu virs ūdens. Kenga skraidīja pa krastu, taujādama: — Vai tu tiešām vēl esi dzīvs, Rū? — bet Rū no katra atvara spiedza: — Paskatieties, kā es peldu! — I-ā piegāja pie strauta, iemērca asti pirmajā atvarā, kurā Mazulītis Rū bija iekritis, un, pagriezis visu uztraukumu vietai muguru, pie sevis murmināja: — Viss no muļķīgās mazgāšanās! Nekas, Rū, ķeries pie manas astes, un es tevi izvilkšu. — Kristofers Robins un Trusītis paskrēja viņam garām, sasaukdamies ar pārējiem, kas jau bija tālu viņiem priekšā.
— Turies, Rū! Es jau nāku! — kliedza Kristofers Robins.
— Ei, jūs tur lejā, pārmetiet kaut ko pāri strautam! — sauca Trusītis.
Pūks taisni kaut ko tādu bija dabūjis. Divus atvarus lejāk viņš pārsvieda ūdenim pāri garu kārti, Kenga to satvēra aiz otra gala, un viņi turēja to, cik zemu vien varēdami. Rū, burbuļus laizdams, vēl arvien lepni gavilēja: — Paskatieties, kā es peldu! — Viņš uzpeldēja uz kārts un izrāpās no ūdens.
— Jūs redzējāt, kā es peldēju? — Rū nevarēja vien nomierināties, kamēr Kenga viņu rāja un slaucīja. — Pūk, tu redzēji, kā es peldēju? To, ko es darīju, sauc par peldēšanu. Trusīt, tu redzēji, ko es darīju? Peldēju! Ei, Sivēn! Dzirdi, Sivēn! Kā tu domā, ko es darīju? Es peldēju! Kristofer Robin, vai tu redzēji...
Bet Kristofers Robins neklausījās. Viņš skatījās uz Pūku.
— Pūk, — viņš jautāja. — Kur tu atradi šo kārti? Pūks paskatījās uz kārti, ko vēl arvien turēja ķepās.
— Tepat bija iesprausta zemē, — viņš atbildēja. — Es iedomājos, ka laba vien būs, un izrāvu.
— Pūk! — Kristofers Robins svinīgi paziņoja. — Ekspedīcija ir galā. Tu esi atradis Ziemeļpolu!
— O! — noelšas Pūks.
Atpakaļceļā viņi nonāca pie I-ā, kas sēdēja ar asti ūdenī.
—Pasakiet kāds Mazulītim Rū, lai viņš ķeras ātrāk— I-ā teica - Man salst aste. Man negribējās par to runāt, bet reiz tāpat jārunā. Es, protams, nežēlojos, bet nav arī ko slēpt. Man salst aste!
— Te es esmu! — spiedza Rū.
— Ak te tu esi?
— Tu redzēji, kā es peldēju?
I-ā izvilka asti no ūdens un pavicināja.
— Es jau domāju, — viņš teica. — Nekā vairs nejūt. — Nejūtīga. Neko citu, zināms, nevarēja gaidīt. Nejūtīga. Protams, ja nevienam nav gar to nekādas daļas, tad uzskatīsim, ka viss kārtībā.
— Nabaga vecais I-ā! Ļauj, es tev palīdzēšu, — iesaucās Kristofers Robins. Viņš izvilka mutautiņu un sāka berzt I-ā asti.
— Paldies, Kristofer Robin. Tu esi te vienīgais, kas kaut ko saprot no astēm. Citi vispār nav spējīgi domāt. Nē, tas viņiem nav pa spēkam. Viņiem nav iztēles. Kas viņiem aste? Pušķītis muguras galā — un cauri...
— Nebēdā neko, I-ā, — mierināja Kristofers Robins, berzdams, cik stipri vien iespējams. — Vai nu ir labāk?
— Jā, nu tā sāk atkal justies pēc astes. Tā atkal ir piederīga, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt.
— Hallo, I-ā! — uzsauca Pūks, nākdams pie viņiem ar Ziemeļpolu ķepās.
— Hallo, Pūk! Paldies par apvaicāšanos, bet īsti lietot es to gan laikam nevarēšu ātrāk kā pēc dienas vai divām.
— Ko lietot? — Pūks nesaprata.
— To, par ko mēs runājām.
— Es ne par ko neesmu runājis, — apjucis sacīja Pūks.
— Piedod manu kļūdīšanos. Man izklausījās, ka tu teici, cik ļoti tev žel manas astes, kas sastingusi pavisam nejūtīga, un ka tu gribēji zināt, vai nevari man palīdzēt.
— Nē, — atzinās Pūks. — Tas nebiju es. — Viņš brīdi padomāja un ar cerību balsi ieminējas: — Varbūt tas bija kāds cits?
— Kad satiksi, pateicies viņam manā vārdā. Pūks nelaimīgi paskatījās uz Kristoferu Robinu.