— Pūks atrada Ziemeļpolu, — Kristofers Robins teica. — Vai tas nav vareni?
Pūks kautrīgi nolaida acis.
— Šo te mietu? — jautāja I-ā.
— Jā, — atbildēja Kristofers Robins.
— Un tas ir tas, ko mēs meklējām?
— Jā, — teica Pūks.
— A! — sacīja ēzelītis. — Bija vērts. Nekas. Labi vismaz, ka lietus nelija...
Viņi iesprauda kārti zemē, un Kristofers Robins piesēja tai uzrakstu:
ZieMEĻPOLs
ATKLAjis PŪKS
Pūks TO atraDA.
Pēc tam viņi visi gāja mājās. Un es domāju, kaut gan cieši apgalvot neņemos, ka Mazulīti Rū Kenga tūlīt ielika karstā vannā un sūtīja gulēt. Bet Pūks gāja pats uz savu māju un, ļoti lepodamies ar savu atklājumu, mazliet iestiprinājās.
DEVĪTĀ NODAĻA,
kurā Sivēnam Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens
Lietus lija un lija, un lija. Sivēns pie sevis noprātoja, ka nekad savā mūžā — un viņš bija neiedomājami vecs, trīs vai varbūt pat četrus gadus, — viņš nav piedzīvojis tādu bezgalīgu līšanu. Dienam un naktīm, naktīm un dienām.
«Kaut jel tad, kad lietus sākās,» viņš domāja, skatīdamies pa logu, «es būtu bijis ciemos pie Pūka vai pie Kristofera Robina, vai Trusīša. Tad es visu šo laiku būtu pavadījis kompānijā, nevis sēdētu te viens pats un lauzītu galvu, kad tas reiz beigsies, tāpēc ka nekā cita man nav ko darīt.» Un Sivēns iztēlojās, kā viņš sēž Pūka istabā un saka: — Vai tu kādreiz esi redzējis tādu lietu? — bet Pūks saka: — Patiešām, vai nav briesmīgi, Sivēn? — un Sivēns saka: — Es gribētu zināt, kas tagad notiek ar ceļu uz Kristofera Robina māju, — un Pūks savukārt saka: — Man liekas, nabaga Trusīti plūdi jau izskalojuši no alas. — Cik patīkami būtu prātīgi aprunāties ar draugu, jo kāds gan labums no tik uztraucoša notikuma kā plūdi, ja nav neviena, ar ko savā uztraukumā dalīties!
Un patiešām bija par ko uztraukties! Mazie, sausie grāvīši, kuros Sivēns tik bieži bija rakņājies, tagad pārvērtās strautos, sīkie strauti, kuriem viņš agrāk viegli brida pāri, nu kļuva par upēm, bet upe, kuras stāvajos krastos viņi bija tik bezrūpīgi rotaļājušies, nu bija atstājusi savu parasto gultni un meklēja arvien jaunu un jaunu, līdz Sivēnam saka likties, ka drīz upe iegulsies viņa gultā arī.
— Ir diezgan bīstami, — viņš prātoja, — kad Ļoti Mazam Dzīvnieciņam visriņķī un visapkārt ir ūdens. Kristofers Robins un Pūks var glābties, uzkāpdami kokā. Kenga var glābties ar lēcieniem. Trusītis var glābties, ierakdamies zemē. Pūce var glābties lidojot. I-ā var glābties, brēcot skaļā balsī, kamēr būs izglābts. Bet es te sēžu, visapkārt man ūdens, un neko nevaru darīt.
Lietus nerimās. Ūdens ar katru dienu kāpa mazliet augstāk, kamēr uzkāpa jau gandrīz līdz pašai Sivēna palodzei. Bet viņš vēl arvien neko nebija izdarījis.
— Ņemsim kaut vai Pūku, — Sivēns pie sevis sprieda. — Galvā viņam Zāģu Skaidas, bet vai tāpēc viņam notiek kas ļauns? Viņš var izdarīt jebkuru muļķību, bet beigās izrādīsies, ka tieši tā ir bijis pareizi. Ņemsim Pūci. Viņai arī galvā nav nekā sevišķa, bet Pūce visu saprot. Viņa saprastu, ko darīt, kad visriņķī un visapkārt ir ūdens. Ņemsim Trusīti. Viņš nav gājis skolā, bet vienmēr var izdomāt gudru plānu. Ņemsim Kengu. Viņa nav gudra, nepavisam ne, bet viņa vienmēr tā uztraucas par savu Rū, ka izdarīs īsto lietu īstā brīdī, nemaz nedomājot. Un tad vēl ņemsim I-ā. Viņš arī bez kādiem plūdiem ir tik bezgala nožēlojams, ka tur nav vērts galvu lauzīt. Bet vienu gan es gribētu zināt — ko manā vietā būtu darījis Kristofers Robins?
Tad Sivēns pēkšņi atcerējās kādu Kristofera Robina stāstītu gadījumu par vīru uz neapdzīvotas salas, kurš bija uzrakstījis zīmīti, ielicis to pudelē un iemetis jūrā. Sivēns iedomājās, ka viņš arī varētu iemest ūdenī tādu pudeli, varbūt tad kāds ierastos un izglābtu viņu.
Viņš nokāpa no palodzes un sāka meklēties pa tām savām mantām, kas vēl nebija zem ūdens. Beidzot viņš atrada zīmuli, gabaliņu sausa papīra un pudeli ar krietnu aizbāzni. Uz papīra vienas puses viņš uzrakstīja:
PALĪGA!
SIVNS (ES)
uz otras puses:
TAS ESMU ES, SIVNS, PALĪGĀ, PALĪGĀ!
Tad viņš iebāza zīmīti pudelē, iesprauda aizbāzni, cik stingri vien varēja, izliecās pa logu, cik tālu vien varēja, lai neizkristu laukā, un iesvieda pudeli ūdenī — atkal, cik tālu vien varēja izsviest. Plunkš! — pudele nogrima un pēc brīža atkal parādījās virs ūdens. Sivēns skatījās pakaļ, kā pudele lēni aizpeld pa straumi, līdz kamēr viņam acis sāka sāpēt no skatīšanās un reizēm likās, ka viņš redz pudeli, reizēm — ka tikai ūdens burbuli, bet beidzot — ka viņš pudeli vairs neredz un nekad vairs neredzēs un ka viss, ko viņš varējis darīt savas dzīvības glābšanai, ir izdarīts.
«Un tagad,» Sivēns nolēma, «laiks citiem kaut ko darīt. Es ceru, ka viņi to darīs drīz, jo, ja viņi to nedarīs, man vajadzēs peldēt, un peldēt es neprotu. Cerēsim, ka viņi to darīs drīz.» Tad viņš dziļi nopūtās un piebilda:
— Kaut jel Pūks būtu te! Diviem ir daudz drošāk.
Kad lietus sākās, Pūks gulēja. Lietus lija un lija, un lija, Pūks gulēja un gulēja, un gulēja. Vakardien viņš bija ļoti noguris. Jūs atceraties, kā viņš atklāja Ziemeļpolu un cik viņš bija lepns, un kā viņš jautāja Kristoferam Robinam, vai ir arī citi Poli, ko Lāči ar Zāģu Skaidām Galvā varētu atklāt.
— Vēl ir Dienvidpols, — atbildēja Kristofers Robins. — Jādomā, ka ir arī Austrumpols un Rietumpols, kaut gan par to neviens īpaši nerunā.
Pūku tāda iespēja visai satrauca, un viņš sacīja, ka vajadzētu tūlīt taisīt Ekspotīciju uz Austrumpolu, bet Kristofers Robins bija kaut ko jau sarunājis ar Kengu, tāpēc Pūks gāja atklāt Austrumpolu viens pats. Esmu aizmirsis, vai viņš to atklāja vai neatklāja, bet viņš pārnāca mājās tik ļoti noguris, ka vakariņu vidū, kad viņš bija tikai kādu pusstundu vai mazliet ilgāk ēdis, viņš aizmiga turpat krēslā pie galda un gulēja, gulēja, gulēja...
Un tad viņam sāka rādīties sapnis. Viņš bija Austrumpolā, un tas bija ļoti auksts pols, viscaur pašā aukstākajā sniegā un ledū. Pūks bija atradis bišustropu, kur pārgulēt, bet kājām nepietika vietas, un viņš atstāja tās ārpusē. Un Mežonīgie Bubuļi, kas apdzīvoja Austrumpolu, nāca un plūca spalvu no Pūka ķepām, lai izklātu Midzeņus saviem Mazajiem Bubuļiem. Un, jo ilgāk viņi plūca, jo briesmīgāk sala kājas, līdz beidzot ar skaļu au! Pūks pamodās un ieraudzīja, ka viņš gan sēž savā krēslā, bet kājas mirkst ūdenī un arī istaba pilna ar ūdeni.
Pūks aizbrida līdz durvīm un paskatījās ārā.
— Lietas kļūst nopietnasl— viņš teica. — Jāmēģina glābties.
Viņš paņēma lielāko medus podu un glābās sava koka visplatākajā zarā, krietnu gabalu virs ūdens. Tad viņš nokāpa lejā un glābās ar nākošo medus podu... un, kad visa Glābšanās bija galā, Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija desmit medus podi...
Pēc divām dienām Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija četri medus podi.
Pēc trim dienām Pūks, kājas šūpodams, sēdēja uz zara — un blakus viņam bija viens medus pods.
Pēc četrām dienām uz zara, kājas šūpodams, sēdēja Pūks viens pats...