DESMITĀ NODAĻA,
kurā Kristofers Robins rīko viesības par godu Pūkam un mēs atvadāmies
Un tad kādu dienu pār Mežu atkal parādījās saule, nesdama sev līdzi pirmā pavasara zaļuma smaržu, visi Meža strautiņi laimīgi burbuļoja, atgriezušies savu skaisto krastu izlokos, sīkas peļķes sapņaini atcerējās aizgājušās dienas un lielos darbus, ko bija toreiz darījušas, dzeguze Meža mierā un klusumā piesardzīgi mēģināja balsi un pati klausījās, kā tas Mežam paticis, baloži, slinki dūdodami, pie sevis žēlojās un taisnojās, ka vainīgi citi, bet viņi gan ne, un nav jau arī svarīgi, kas vainīgs... Tāda bija šī diena, kad Kristofers Robins nosvilpa savu īpašo aicinājuma svilpienu Pūcei un Pūce izlidoja no Septiņjūdžu Meža uzzināt, ko no viņas vēlas.
— Pūce, — Kristofers Robins paziņoja, — es rīkošu viesības.
— Patiešām? — brīnījās Pūce.
— Un tās būs pavisam sevišķas viesības tāpēc, ka ir tāpēc, ka Pūks izdarīja, ko viņš izdarīja, kad viņš izglāba Sivēnu no plūdiem.
— Ak tāpēc tas ir tāpēc? — teica Pūce.
— Jā, un to nu steidzīgi vajag paziņot Pūkam un citiem arī, jo viesības būs rīt.
— Patiešām rīt? — sacīja Pūce — tikpat izdarīgi kā iepriekš.
— Tātad tu viņus apziņosi, Pūce?
Pūce mēģināja izdomāt kādu ļoti gudru sakāmo, bet nekas nenāca prata, un viņa aizlidoja aicināt visus uz viesībām. Viņa sāka ar Pūku.
— Pūk, — viņa teica, — Kristofers Robins rīko viesības.
— Ā, — sacīja Pūks. Redzēdams, ka Pūce gaida, lai viņš sacītu vēl kaut ko, Pūks piebilda: — Vai kūkas ar zemeņu glazūru būs?
Pūce juta, ka būtu zem viņas goda runāt par kaut kādām kūkām ar zemeņu glazūru, tāpēc atkārtoja tikai Kristofera Robina vārdus un aizlidoja pie I-ā.
— Viesības Manis dēļ! — Pūks pie sevis prātoja. — Cik lieliski! — Viņš sāka gudrot, vai citiem zvēriem arī ir zināms, ka tās būs Pūka Viesības, un vai Kristofers Robins ir viņiem pastāstījis par «Peldlāci» un «Pūka Gudrību», un citiem kuģiem, ko viņš bija izgudrojis un stūrējis, un domāja, cik netaisni būtu, ja citi to būtu jau aizmirsuši un neviens nezinātu, kādiem varoņdarbiem par godu viesības sarīkotas. Jo vairāk viņš par to domāja, jo neskaidrāk viss kļuva, un viesības likās līdzīgas sapnim, kurā viss notika ačgārni. Jocīgais sapnis Pūka galvā sāka pats no sevis dziedāt, kamēr izrādījās, ka jauna dziesma ir gatava. Tas bija
PŪKA SUMINĀJUMS
Kamēr Pūka galvā radās suminājuma dziesma, Pūce runāja ar I-ā.
— I-ā, — sacīja Pūce. — Kristofers Robins rīko viesības.
— Patīkami dzirdēt, — I-ā atbildēja. — Ceru, viņš man pēc tam atsūtīs pārpalikumus, kas būs nokrituši pagaldē un samīdīti ar kājām. Laipni un Rūpīgi. Nodod manus sveicienus un vissirsnīgāko pateicību!
— Es nododu tev Ielūgumu.
— Kas tas ir?
— Ielūgums!
— Tiktāl es pats dzirdēju. Kāds nav varējis to pats apēst?
— Ielūgums nav ēdams. Tas nozīmē, ka tevi lūdz uz viesībām. Rīt.
Ī-a lēni pašūpoja galvu.
— Tu būsi mani sajaukusi ar Sivēnu. Zini, to mazo zelli ar drebelīgajām ausīm. Es viņam pateikšu, ja vēlies.
— Nē, nē! — Pūce sacīja jau diezgan niknā balsī. — Tas domāts tev.
— Tu esi par to pārliecināta?
— Nu, protams, ka esmu. Kristofers Robins teica, lai es aicinot visus un pasakot visiem.
— Visiem, izņemot I-ā?
— Visiem, — Pūce īgni atcirta.
— Ā, — sacīja ēzelītis. — Lai nu gan tā ir acīm redzama pārskatīšanās, es tomēr atnākšu. Tikai nevainojiet mani, ja būs lietus.
Bet lietus nelija. No dažiem gariem dēļiem Kristofers Robins bija iztaisījis garu galdu, un visi sasēdās tam apkārt. Kristofers Robins sēdēja vienā galda galā, Pūks sēdēja otrā, bet starp viņiem pa labo pusi Pūce, I-ā un Sivēns, bet pa kreiso — Trusītis, Rū un Kenga. Visi Trusīša radi un draugi sēdēja zālītē un ar cerību gaidīja, ka arī viņiem kāds kaut ko pateiks, kaut ko nometīs vai vismaz pajautās, cik pulkstenis.
Mazulīša Rū mūžā tās bija pirmās viesības, un viņš ļoti uztraucās. Tikko visi bija apsēdušies, Rū uzsāka saviesīgu sarunu.
— Sveiks, Pūk! —viņš iespiedzās.
— Sveiks, Rū! — atsaucās Pūks.
Rū bija tik ļoti sajūsmināts, ka viņam vajadzēja labu brīdi lēkāt pa savu sēdekli augšā lejā, kamēr viņš varēja runāt tālāk.
— Sveiks, Sivēn! — viņš spiedza.
Sivēns, būdams pārak aizņemts, lai atbildētu, tikai pamāja viņam ar priekškāju.
— Sveiks, I-ā! — Sauca Rū.
I-ā drūmi palocīja galvu. — Drīz būs lietus, jūs redzēsiet. Tas vēl neko nenozīmē, ka pašlaik nelīst.
Rū pacēla galvu, redzēja, ka nelīst, ka nekas neko nenozīmē un viņš var mierīgi uzsaukt Pūcei: — Sveika, Pūce! — Un Pūce mīļi atņēma: — Sveiks, mazais draudziņ! — Tad viņa turpināja stāstīt Kristoferam Robinam par nelaimes gadījumu, kas gandrīz noticis ar kādu viņas draudzeni, ko Kristofers Robins nepazina. Un Kenga teica Mazulītim Rū: — Izdzer savu pienu, bērniņ, tad tu varēsi runāt tālāk. — Tad Rū, dzerdams savu pienu, mēģināja iebilst, ka to visu var darīt reizē... un vēl ilgu laiku pēc tam viņu vajadzēja slaucīt un plikšķināt viņam pa muguru.