A. A. M.
PIRMĀ NODAĻA,
kurā ēzelītis I-ā dabū jaunu māju Pūka Priedītēs
Kādu dienu, kad lācītim Pūkam nebija nekā cita, ko darīt, viņš sēdēja un gudroja, ka viņam vajadzētu kaut ko darīt, un tāpēc viņš cēlās un gāja pie Sivēna, lai paskatītos, ko Sivēns dara. Sniegs vēl arvien sniga, un, brizdams pa baltu meža taku, Pūks domāja, ka atradīs Sivēnu, sēžot pie uguns un sildot kājas. Sev par lielu brīnumu, Pūks ieraudzīja, ka Sivēna durvis pamestas vaļā, un, jo vairāk viņš skatījās pa durvīm iekšā, jo vairāk Sivēna nebija mājās.
— Viņš ir aizgājis, — Pūks bēdīgi teica. — Aizgājis citur. Nav mājās. Sasodīts! Vajadzēs apmest kādu ātru Domāšanas Riksi.
Bet vispirms viņš tomēr nolēma ļoti skaļi pieklauvēt, lai tā lieta būtu pavisam droša. Klausīdamies, kā Sivēns neatsaucas, viņš lēkāja augšā lejā, lai mazliet sasildītos. Lēkājot Pūkam gluži nejauši ienāca prātā maza dungā-dziesmiņa, un šī dungā dziesmiņa viņam likās tik laba, ka cerams, tā patiks citiem arī.
— Nu es zinu gan, ko darīšu, — Sacīja Pūks. — Es iešu tūlīt mājas un paskatīšos, cik pulkstenis. Tad varbūt es aplikšu kaklautu, aiziešu ciemos pie I-ā un nodziedāšu viņam savu dungā-dziesmiņu.
Pūks steidzās atpakaļ uz mājām un bija tik ļoti sadomājies par dungā-dziesmiņu, ko gatavoja ēzelītim I-ā, ka, ieraudzījis Sivēnu sēžam savā vismīkstākajā krēslā, viņš varēja tikai stāvet, kasīt pakausi un nesaprast, kurā mājā viņš īsti atrodas.
— Sveiks, Sivēn, — viņš teica. — Man likās, ka tu nebiji mājas.
— Nē, — atbildēja Sivēns. — Tas esi tu, kas nebija mājās, Pūk.
— Pareizi, — piekrita Pūks. — Viens no mums nebija mājās. Viņš pacēla acis uz pulksteni, kas bija apstājies jau pirms nedēļas, rādot bez piecām minūtēm vienpadsmit.
— Tūlīt būs vienpadsmit, — Pūks laimīgi teica. — Tu esi atnācis pašā laikā, Sivēn. Mēs drusciņ iestiprināsimies, — viņš iebāza galvu skapī, — un tad mēs iesim pie I-ā nodziedāt manu dziesmiņu.
— Kuru dziesmiņu, Pūk?
— To, kuru mēs dziedāsim viņam, — Pūks paskaidroja. Pulkstenis vēl arvien rādīja bez piecām vienpadsmit, kad Pūks ar Sivēnu pēc pusotras stundas devās ceļā. Vējš vairs nepūta, un sniegs, kam bija apnicis griezties riņķī un ķert savu asti, tagad krita vien mierīgi lejā, līdz atradās kāda vieta, kur nosēsties. Reizēm šī vieta bija Pūka deguns, reizēm atkal ne, un drīz Sivēnam ap kaklu uzauga balts, auksts kaklauts — un viņš juta aiz ausīm tādu sniegainību, kādu vēl nekad nebija jutis.
— Pūk, — viņš beidzot nedroši ieminējās, jo negribēja, lai Pūks domātu, ka viņš padodas. — Zini, ko es nupat izdomāju? Kā būtu, ja mēs tagad ietu mājās, labi samēģinātu tavu dziesmiņu un tad pa īstam to nodziedātu rīt vai citu reizi, kad mēs satiksim I-ā?
— Ļoti prātīga doma, — Pūks sacīja. — Bet mums vajadzēs to mēģināt pa ceļam. Nav nekādas nozīmes mēģināt istabā Tikai Āra Dziesmu, kas Noteikti Jādzied Sniegā.
— Tu domā? — Sivēns šaubīgi prasīja.
— Klausies — un tu pats sapratīsi. Tāpēc ka dziesma tā sākas. Jo vairāk snieg, tidlī-bums...
— Tidlī-kas? — jautāja Sivēns.
— Bums! — atbildēja Pūks. — To es tur ieliku, lai labāk dungojas. — Jo vairāk tiek, tidlī-bums, jo vairāk...
— Vai tad tu neteici — snieg?
— Jā, bet tas bija iepriekš.
— Iepriekš tidlī-buma?
— Tas bija pavisam cits tidlī-bums, — sacīja Pūks un pēkšņi pats vairs nesaprata, pie kura tidlī-buma palicis. — Es nodziedāšu visu pēc kārtas, un tad tu redzēsi.
Pūks sāka atkal no gala.
No jauna un šādā veidā dziesma izklausījās vēl labāk, un, kad Pūks bija beidzis, viņš gaidīja, lai Sivēns iesaucas, ka no visām Āra un Sniegaina Laika Dziesmām, ko viņš jebkad dzirdējis, šī ir visskaistākā. Bet Sivēns, krietni padomājis, pateica pavisam ko citu.
— Pūk, — viņš nopietni sacīja, — kājas nemaz tik briesmīgi nesalst kā ausis.
Pa to laiku viņi jau bija nonākuši pavisam tuvu Drūmajam Kaktam, kur dzīvoja I-ā. Sivēnam aiz ausīm nu bija sakrājusies tik sniegaina sajūta, ka to vairs nemaz nevarēja izturēt, tāpēc viņi nogriezās sīku priedīšu pudurī. Priekšā bija redeļu vārti, un viņi apsēdās uz tiem.
No sniega te varēja patverties, bet no aukstuma ne, un viņi, lai sasildītos, nodziedāja Pūka dziesmu sešas reizes pēc kārtas. Sivēns dungoja tidlī-bums, Pūks visu pārējo, un katras rindas galā viņi vēl uzsita ar sprunguļiem pa vārtu redelēm. Īsā laikā viņi bija tik krietni atsiluši, ka atkal varēja parunāt.