Vinnijs Pūks un viņa draugi

Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.

— Sveiks, Pūk! — sacīja Sivēns.

— Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.

— Tiešām? — teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. — Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.

— Tikai ne lielie, — atbildēja Tīģeris.

— Viņiem garšo zīles, — Pūks sacīja, — un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.

Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:

— Uzcienājies! — Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja: — Ak tad tu esi Tīģeris? Ļoti patīkami!

Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja:

— Ie-ie, e-a-o, ī-e...

Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: — Ko? — viņš atbildēja: — A-a-o-o! — un izskrēja no istabas.

Atgriezies viņš apņēmīgi noteica:

— Tīģeriem negaršo zīles.

— Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, — brīnījās Pūks.

— Viss, izņemot medu un zīles, — paskaidroja Tīģeris.

To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: — Ā, saprotu. — Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: — Varbūt tu gribētu dadžus?

— Uz dadžiem tīģeri ir briesmīgi kāri! — Tīģeris paziņoja.

— Nu tad iesim ciemos pie I-ā, — sacīja Sivēns. Visi trīs devās ceļā. Viņi gāja, gāja un gāja, kamēr nonāca Meža stūrī, kur ganījās I-ā.

— Labrīt, I-ā! — uzsauca Pūks. — Tas ir Tīģeris.

— Kurš? — vaicāja I-ā.

— Šis te! — vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgi smaidīja un neteica neko.

I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.

— Kas, tu teici, tas ir? — viņš jautajā.

— Tīģeris.

— Ā, — teica ēzelītis.

— Viņš nupat kā atnāca, — paskaidroja Sivēns.

— Ā, — ēzelītis teica vēlreiz.

Tad viņš brīdi padomāja un prasīja:

— Un kad tas Tīģeris ies projām?

Pūks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Mežā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelīša vārdiem, jo ī-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, šorīt viņš ir sevišķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka šorīt vēl neko nav ēdis.

— Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā, — teica Pūks. — Tīģeri parasti ēd dadžus, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.

— Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.

— Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt

— Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais, strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?

— Tīģeris.

— Nāc šurp, Tīģeri!

Ēzelītis aizveda Tīģeri uz tik dadžainu vietu, cik nu kāda dadžu vieta vispār var būt, un pamāja ar pakavu.

— Šo mazo pļaviņu es gan taupīju savai dzimšanas dienai, — viņš teica, — bet galu galā — kas ir dzimšanas diena? Šodien tā ir, bet rītu vairs nav. Uzcienājies, Tīģeri!

Tīģeris pateicās un diezgan šaubīgi paskatījās uz Pūku.

— Vai tie patiešām ir īsti dadži? — viņš čukstus jautāja.

— Jā, — teica Pūks.

— Kas Tīģeriem garšo par visu vairāk?

— Tie paši, — Pūks apstiprināja.

— Skaidrs, — sacīja Tīģeris.

Viņš sagrāba pilnu muti un skaļi sacirta zobus.

— Vā-ā! — Tīģeris iebrēcās. Viņš nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.

— Kas noticis? — jautāja Pūks.

— Karsts!— novaidējās Tīģeris.

— Tavs draugs laikam ir uzkodis bitei, — I-ā sacīja. Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negaršo dadži.

— Kāpēc tad vajadzēja izbradāt pašus labākos? — dusmojas I-ā.

— Bet tu sacīji, — iebilda Pūks, — ka Tīģeriem garšo viss, izņemot medu un zīles.

— Un dadžus! — atsaucās Tīģeris, skriedams apkārt un apkārt klajumam ar izkārtu mēli.

Pūks bēdīgi skatījās uz viņu.

— Ko nu mēs lai darām? — viņš jautāja Sivēnam.

Sivēns zināja, ko darīt. Viņš teica, ka vajag tūlīt doties pie Kristofera Robina.

— Viņš pašlaik ir pie Kengas, — I-ā sacīja. Viņš pabāza purnu pie Pūka auss un dusmīgi čukstēja:

— Vai tu nepalūgtu savu draugu, lai viņš lēkā pa kādu citu vietu? Drīz man tur vajadzēs ēst pusdienas, un es negribu, ka viņš tas galīgi nolēkā. Tas varbūt ir sīkums, un varbūt es neuzvedos pieklājīgi, bet katram taču ir savi paradumi.

Pūks nopietni pamāja ar galvu un pasauca Tīģeri.

— Iesim labāk pie Kengas. Viņai noteikti ir daudz un dažādu lietu, kas tev derēs brokastīs.

Tīģeris apmeta pēdējo līkumu un metās pie Pūka un Sivēna. — Karsts! — viņš sacīja ar platu un draudzīgu smaidu. — Ejam! — Un viņš iebrāzās Mežā.

Pūks un Sivēns lēni gāja Tīģerim pakaļ. Viņi gāja klusēdami. Sivēns neko neteica tāpēc, ka nevarēja neko izdomāt, un Pūks neko neteica tāpēc, ka domāja. Līdz galam savu domu izdomājis, viņš nodziedāja Bēdu Dziesmu par Tīģeri:

Kur brokastis ņemt Tīģerim?
Kas tādās bēdās darāms?
Viņš neaugs liels, ja neēdīs.
Viņš nepieņemsies svarā.

Ne ēzelīša dadžu krūms, ne medus viņam netīk,
Jo šis dur mutē dzeloņus un tas pēc garšas pretīgs.
Viņš arī zīles negrib, tam negaršo nekas,
Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizas.

— Viņš tāpat ir pietiekami liels, — teica Sivēns.

— Patiesībā viņš nemaz tik liels nav.

— Vienalga, viņš izskatās.

Šī atbilde uzvedināja Pūku uz jaunām rindām, un viņš atkal saka murmināt:

Kaut mārciņās un šiliņos ir niecīgs viņa svars,
Viņš liels un dūšīgs izskatās, jo augstu lēkāt var.

— Nu dzejolis ir galā, — viņš teica. — Kā tev patīk, Sivēn?

— Man tikai tie šiliņi nepatīk, — sacīja Sivēns. — Man liekas, šiliņi ir nauda, nevis svars.

— Šiliņiem gribējās ienākt dzejolī kopā ar mārciņām, — paskaidroja Pūks, — un es viņus ielaidu. Jo — kā raksta dzejoļus? Ļauj tikai vārdiem, lai nāk paši.

— Ā, es nezināju... — teica Sivēns.

Tīģeris visu laiku lēkāja pa priekšu un skrēja atkal atpakaļ, lai pavaicātu, vai tas ir pareizais ceļš, līdz kamēr viņi nonāca pie Kengas mājiņas, un tur pašlaik tiešām bija Kristofers Robins. Tīģeris metās viņam klāt.

— Ak te tu esi, Tīģeri, — sacīja Kristofers Robins. — Es zināju, ka tu kaut kur esi.

— Es izpētīju Mežu un atradu visādas lietas, — Tīģeris cienīgi paziņoja. — Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.