Pūks un Sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.
— Vai tu nezini, kas garšo tīģeriem? —jautāja Pūks.
— Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu, — sacīja Kristofers Robins, — bet, manuprāt, Tīģerim pašam vajadzētu to zināt.
— Es zinu, — sacīja Tīģeris. — Man garšo viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un... kā sauca tos karstos?
— Dadži.
— Jā, un tos arī.
— Nekas, gan jau Kenga sameklēs tev kaut ko brokastīm. Viņi iegāja Kengas istabā, un, kad Mazulītis Rū bija pateicis pa vienai reizei «Sveiks, Pūk!» un «Sveiks, Sivēn!» un veselas divas reizes «Sveiks, Tīģeri!», jo nekad vēl nebija sacījis tādu vārdu un tas skanēja tik jocīgi, draugi pateica, kas viņiem uz sirds. Un Kenga ļoti laipni sacīja: — Tīģeri, bērniņ, paskaties manā bufetē un paņem pats, kas tev labāk garšo! — Jo viņa uzreiz redzēja, ka Tīģeris tikai izliekas liels un ka ar viņu vajag apieties tikpat mīļi kā ar Mazulīti Rū.
— Es arī paskatīšos, drīkst? — jautāja Pūks, kas jau bija sācis justies mazliet pulkstenvienpadsmitīgi. Viņš atrada mazu kārbiņu kondensētā piena, un kāda iekšēja balss viņam pačukstēja, ka Tīģeriem tas noteikti negaršo, tāpēc Pūks noslēpās kaktiņā, kur viņu neviens nevarētu iztraucēt, un izlaizīja kārbiņu līdz dibenam.
Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negaršo ļoti daudzas un dažādas lietas. Kad viņš bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu nebija atradis, viņš izmisis jautāja Kengai: — Kas nu ar mani būs?
Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulītim Rū un skatījās, kā viņš izēdīs karoti iesala ekstrakta. Rū činkstēja: — Vai man tas jāēd? — Un Kenga teica: — Bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?
— Kas tas ir? — Tīģeris čukstus jautāja Sivēnam.
— Viņa stiprumzāles, — Sivēns atbildēja. — Rū tās necieš ne acu galā.
Tīģeris nāca tuvāk un tuvāk, viņš noliecās pār Mazulīša Rū krēsla atzveltni, pēkšņi pašāva garu mēli — un karote ar skaļu klunkšķi pazuda.
— O! — Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karotes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet iesala ekstrakta karotē vairs nebija.
— Tīģeri, bērniņ! — iesaucās Kenga.
— Viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles! — gavilēja Mazulītis Rū par šo vareno joku.
Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis — un viņa mēle zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņš atviegloti uzsmaidīja un teica: — Tad šī ir tā lieta, kas garšo tīģeriem!
Līdz ar to mums ir skaidrs, kāpēc Tīģeris apmetās uz dzīvi Kengas mājā un ēda iesala ekstraktu brokastīs, pusdienās un pie tējas. Reizēm Kengai likās, ka Tīģerim vajag stiprumzāļu, un tad viņš pēc ēšanas zāļu tiesai dabūja karoti vai divas no Mazulīša Rū brokastīm.
— Man gan liekas, — Sivēns teica Pūkam, — ka viņš bez visām stiprumzālēm ir pārāk uzstiprinājies.
TREŠĀ NODAĻA,
kurā tiek organizēta meklēšana un Sivēns atkal satiek Milzu Lempi
Kādu dienu Pūks sēdēja istabas vidū, skaitīdams savus medus podiņus, kad pie durvīm kāds klauvēja.
— Četrpadsmit! — teica Pūks. — Iekšā! Četrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva griežas.
— Sveiks, Pūk! — teica Trusītis.
— Sveiks, Trusīt! Četrpadsmit, vai ne?
— Kas četrpadsmit?
— Mani medus podi, ko es skaitīju.
— Skaidrs, ka četrpadsmit.
— Tu esi par to pārliecināts?
— Nē, — teica Trusītis. — Vai nav vienalga?
— Es tikai gribēju zināt, — Pūks bēdīgi atbildēja. — Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atlikuši četrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir drošāk.
— Pieņemsim, ka tagad tev ir sešpadsmit, — sacīja Trusītis. — Es nācu pajautāt, vai tu neesi kaut kur manījis Sīku?
— Nedomāju vis, — atteica Pūks. Tad, brīdi padomājis, viņš apvaicājās: — Kas ir Sīks?
— Viens no maniem radiem un draugiem, — Trusītis bezrūpīgi sacīja.
It kā Pūks no tā tiktu gudrāks! Trusītim bija tik daudz radu un draugu, tie bija tik dažādi pēc sugām un lielumiem, ka Pūks nezinātu, vai meklēt Sīku ozola galotnē vai purenes ziedlapiņā.
— Šodien es nevienu neesmu redzējis, — teica Pūks. — Pat ne tik īsu mirkli, lai uzsauktu «sveiks, Sīk!». Vai tev no viņa ko vajadzēja?
— Neko man nevajadzēja, — teica Trusītis, — tomēr labāk, ja zini, kur tavs draugs un rads atrodas, vai nu tev no viņa ko vajag, vai nevajag.
— Skaidrs, — sacīja Pūks. — Viņš ir pazudis?
— Laikam gan, jo neviens viņu jau ilgu laiku nav redzējis. Šā vai tā, — Trusītis ļoti svarīgi paziņoja, — es apsolīju Kristoferam Robinam, ka Organizēšu Meklēšanu. Ejam!
Pūks sirsnīgi atvadījās no saviem četrpadsmit medus podiem, klusībā cerēdams, ka tomēr ir piecpadsmit, un viņi ar Trusīti izgāja Mežā.
— Tā, — teica Trusītis. — Šī ir Meklēšana, un es to esmu Organizējis.
— Ko tu viņai esi izdarījis?
— Organizējis. Tas ir tas, ko vajag darīt ar Meklēšanu, lai visi nemeklē vienā vietā. Tāpēc es gribu, lai tu, Pūk, meklē Sīku vispirms pie Sešām Priedēm, tad meklēdams virzies uz Pūces Māju un tur uzmeklē mani. Saproti?
— Nē, — sacīja Pūks. — Ko lai...
— Nu tad apmēram pēc stundas mēs satiksimies pie Pūces Mājas!
— Vai Sivēns arī ir organdizēts?
— Visi, visi, — atsaucās Trusītis un projām bija.
Tikko Trusītis bija nozudis, Pūks atcerējās, ka viņš aizmirsis pajautāt, kas ir Sīks un vai viņš ir no tiem Trusīša draugiem un radiem, kas dīkdami sēstas uz deguna, vai arī no tiem, kam gadās netīšām uzmīt virsū — un tad ir Jau Par Vēlu? Tāpēc Pūks nolēma, ka vispirms viņš labāk uzmeklēs Sivēnu un apvaicāsies, ko viņi īsti meklē, un tikai tad sāks Meklēšanu.
— Nav nozīmes meklēt Sivēnu pie Sešām Priedēm, — Pūks nosprieda, — jo viņš ir organdizēts kādā īpašā Sivēna Vietā. Tāpēc īpašo Sivēna Vietu vajag atrast vispirms. Nez kur tā varētu būt?
Domās Pūks sastādīja tādu plānu:
PAZUDUŠO MEKLĒŠANAS KĀRTĪBA
1. Īpašā Vieta. (Lai atrastu Sivēnu.)
2. Sivēns. (Lai uzzinātu, kas ir Sīks.)
3. Sīks. (Lai atrastu Sīku.)
4. Trusītis. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Sīku.)
5. Atkal Sīks. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Trusīti.)
«Sāk izskatīties, ka šī būs traka diena,» Pūks domāja, čāpodams pa taku.
Jau nākošajā brīdī diena patiešām kļuva traka, jo Pūks bija tā nogrimis meklēšanā, ka nemaz neskatījās sev zem kājām, un viņš uzkāpa uz zemes tādā vietā, kur zemes nezināmu iemeslu dēļ vispār nebija. Viņš vēl paspēja nodomāt: «Es lidoju. Kā Pūce. Nez kā lai apstājos?» — un ar skaļu bumm! viņš apstājās.
— Kvī! — kaut kas iekviecās.
«Savādi,» nodomāja Pūks. «Es teicu «kvī!», kaut gan nemaz nekvīkstēju.»
— Palīgā! — iespiedzās smalka, vārga balstiņa.
«Atkal es spiedzu,» domāja Pūks. «Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gāžoties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no šī kritiena kaut kas iekšā samaitājies. Sasodīts!»