— Palīgā! Palīgā!
«Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir ļoti smags Nelaimes Gadījums.»
Pūks pēkšņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņš varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņš skaļi teica: — Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Pūku!
— Pūk! — iekviecās balstiņa.
— Tas ir Sivēns! — Pūks priecīgi atsaucās. — Kur tu esi?
— Apakšā, — atbildēja Sivēns visai apakšīgā balsī.
— Kam apakšā?
— Tev! — kvieca Sivēns. — Kāp nost!
— Vai dieniņ! — Pūks iesaucās un uzslējās kājās, cik ātri vien spēja. — Es tev uzkritu virsū, Sivēn?
— Tu uzkriti man virsū, — apstiprināja Sivēns, berzēdams sānus.
— Tas bija netīšām, — Pūks nožēlas pilnā balsī teica.
— Es jau arī netīšām biju apakšā, — Sivēns bēdīgi atbildēja. — Bet nu viss ir kārtībā — un es priecājos tevi redzēt, Pūk.
— Kas noticis? —jautāja Pūks. — Kur mēs esam?
— Man liekas, kaut kādā Bedrē. Es gāju un meklēju Sīku, un pēkšņi manis vairs nebija, un, kad es atkal biju un cēlos kājās, lai paskatītos, kur es esmu, man kaut kas uzkrita virsū. Un tas biji tu.
— Tas biju es, — Pūks nopūtās.
— Jā, — teica Sivēns. — Pūk, — viņš satraukti iečukstējās, pievirzīdamies Pūkam tuvāk, — vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, kā viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņi ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
— Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? — drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
— Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, — drošināja Pūks, — jo tu esi Ļoti Mazs Sivēntiņš.
— Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
— Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, — brīdi padomājis, sacīja Pūks. — Mēs ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo «ho-ho!», un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
— Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairāk domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz «ho-ho!», ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
— Es neteikšu neko, — Pūks beidzot nolēma. — Es tikai sava nodabā dungošu, it kā es kādu gaidītu.
— Un ja nu viņš tad vēlreiz saka: «Ho-ho!» — Sivēns bažīgi ieminējās.
— Noteikti sacīs, — atbildēja Pūks.
Sivēna ausis raustījās tik neganti, ka viņam vajadzēja atspiest tās pret Lamatu sienu, lai noturētu mierā.
— Viņš sacīs to vēlreiz, — Pūks turpināja, — bet es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo, redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis — «ho-ho!», bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.
— Ko?
— Ka tas nav tas, — teica Pūks.
— Kas nav tas?
Pūks zināja, ko bija gribējis teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus, jo galu galā viņš bija tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā.
— Vienkārši nav tas, — viņš atkārtoja.
— Tu domā, Milzu Lempis sapratīs, ka tas vairs nav nekāds «ho-ho»? — Sivēns ar cerību jautāja.
Pūks pateicīgā sajūsmā paskatījās uz savu draugu un teica, ka taisni tā viņš domājis, — ja kāds dungo vien tālāk, tu nevari brēkt «ho-ho!» visu laiku.
— Bet viņš var pateikt kaut ko citu, — iebilda Sivēns.
— Jo sliktāk viņam pašam! Viņš sacīs: «Kas tad tas?!» Un tad es sacīšu... Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spoža ideja man nupat iešāvās prātā! Es tad viņam sacīšu: «Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sēžu un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs.» Un atkal dungošu tālāk savu dziesmiņu. Tad viņš vairs nezinās, ko darīt.
Pūk! — iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu. — Tu esi mūs glābis!
— Vai tad jau? — Pūks šaubījās, jo nebija par to īsti drošs.
Bet Sivēns bija par to drošs. Viņš jau iztēlojās, kā Pūks runās ar Milzu Lempi, bet tad pēkšņi viņš diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja šī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņš Pūku mīlēja, viņš, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vietā būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņš pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņš atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņš jau iepriekš zināja, ko sacīs.
Milzu Lempis (ar ļaunu prieku). Ho-ho!
Sivēns (bezrūpīgi). Tra-la-lā, tra-la-lā!
Milzu Lempis (ļoti pārsteigts, jau nedrošāk). Ho-ho!
Sivēns (vēl bezrūpīgāk). Rum-tum-tildī-rum-tum!
Milzu Lempis (sāk «ho-ho», bet nemākulīgi pārvērš to klepū). Ho-hm-hm! Kas tad tas?!
Sivēns (izbrīnīti). Hallo?! Tās ir Lamatas, ko es izraku. Es te gaidu, kad nāks Milzu Lempis un kritīs iekšā.
Milzu Lempis (ļoti vīlies). Ak tā... (pēc neveikla klusuma brīža) jūs esat par to pārliecināts?
Sivēns. Protams.
Milzu Lempis. Ak tā... (nervozi) es... es domāju, ka tās ir Lamatas, ko es izraku Sivēniem.
Sivēns (pārsteigti). Nu ko jūs, ko jūs!
Milzu Lempis. Ak tā... (atvainodamies) es acīmredzot būšu pārskatījies.
Sivēns. Baidos, ka jā... (pieklājīgi) man ļoti žēl. (Turpina dungot.)
Milzu Lempis. Ne par ko... ne par ko... es domāju... Es tad nu labāk iešu.Sivēns (bezrūpīgi skatās uz augšu). Patiešām? Jūs steidzaties? Ja jūs gadījumā sastopat Kristoferu Robinu, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ka es vēlētos viņu redzēt?
Milzu Lempis (priecīgs pakalpot). Protams, protams! (Steidzīgi aizskrien).
Pūks (kuram te nevajadzētu būt, bet bez kura tomēr kaut kā nevar iztikt). Ak, Sivēn, cik tu esi drošsirdīgs un gudrs!
Sivēns (kautrīgi). Nu, ko tu, Pūk! (Un pēc tam, kad atnāk Kristofers Robins, Pūks viņam visu izstāsta.)
Kamēr Sivēns gremdējās savos laimīgajos sapņos un Pūks atkal lauzīja galvu, cik viņam bijis medus podu — četrpadsmit vai piecpadsmit, citi vēl arvien meklēja Sīku pa visu mežu. Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka tā bija ērtāk un īsāk, ja kādam gadījās viņu uzrunāt, kas gan tikpat kā nekad nenotika, varbūt vienīgi kāds nejauši pateica: «Patiešām, sīks!»
Pakavējies īsu brītiņu ar Kristoferu Robinu, Sīks bija devies mazā pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, lai izkustinātu kājas. Viņam vajadzēja atkal parādīties no krūma otras puses, bet viņš neparādījās, un tāpēc neviens nezināja, kur viņš ir.