— Man liekas, viņš būs aizgājis mājās, — Kristofers Robins teica Trusītim.
— Vai viņš atvadījās un pateicās par kompāniju? — jautāja Trusītis.
— Viņš tikai sacīja «sveika būšana», — atbildēja Kristofers Robins.
— Ha! — saviebās Trusītis. Brīdi padomājis, viņš turpināja: — Vai viņš neatstāja vēstuli, kurā bija rakstīts, cik patīkami bijuši kopā pavadītie mirkļi un cik ļoti viņš nožēlo, ka vajadzējis pēkšņi aiziet? Kristoferam Robinam likās, ka viņš tādu vēstuli nav saņēmis.
— Ha! — atkārtoja Trusītis visai daudznozīmīgā balsī. — Tas ir ļoti Nopietni. Viņš ir Pazudis. Mums vajag nekavējoši sākt Meklēšanu.
Kristofers Robins, kas domāja pavisam par ko citu, jautāja: — Kur ir Pūks? — Bet Trusītis jau bija aizskrējis. Tāpēc Kristofers Robins gāja mājās un uzzīmēja Pūku agra rīta pastaigā. Uzzīmējis Pūku, viņš uzkāpa sava koka galotnē un nokāpa atkal lejā, pēc tam sāka domāt, ko pašlaik dara Pūks, un devās uz Mežu paskatīties.
Drīz viņš nonāca pie Grantsbedrēm, paraudzījās lejā, un tur ar muguru pret viņu laimīgi snauda Pūks un Sivēns.
— Ho-ho! — Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca. Sivēns no bailēm un pārsteiguma palēcās sešas pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.
«Tas ir Milzu Lempis!» Sivēns satrūcies nodomāja. «Sākam!» Viņš atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās: — Tra-la-lā, tra-la-lā, — it kā tieši to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņš neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.
— Rum-tum-tidlī-rum-tum, — Kristofers Robins atsaucās Pūka balsī, jo tas taču bija Pūks, kas reiz sacerēja dziesmu:
Tāpēc Kristofers Robins vienmēr dziedāja šo dziesmu Pūka balsī, jo tā viņam likās labāk.
«Viņš runā nepareizi,» Sivēns uztraukti domāja. «Viņam vajadzēja vēlreiz teikt: «Ho-ho!» Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?» Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēcās: — Ho-ho!
— Kā tu te gadījies? — Kristofers Robins jautāja savā parastajā balsī.
«Tas ir Drausmīgi,» domāja Sivēns. «Vispirms viņš runā Pūka balsī, tad viņš runā Kristofera Robina balsī, un viņš to dara, lai es nezinātu, ko darīt.» Un, kad Sivēns vairs galīgi nezināja, ko darīt, viņš steidzīgi iekviecās: — Tās ir Lamatas Pūkiem, un es gaidu, ho-ho, lai viņi krīt iekšā ar labu, citādi es atkal teikšu: ho-ho!
— Ko? — nesaprata Kristofers Robins.
— Tās ir lamatas ho-hoiem, — Sivēnam no bailēm aizkrita balss. — Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho nāk-nāk.
Cik ilgi Sivēns to būtu izturējis, nav zināms, bet šajā brīdī Pūks pēkšņi pamodās un nosprieda, ka bija tomēr sešpadsmit. Pūks uzrausās kājās un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur tik patīkami kutina viņam muguru, it kā gribēdams viņu mierināt šajā bēdu vietā, un pēkšņi ieraudzīja bedres malā Kristoferu Robinu.
— Hallo! — viņš priecīgi iesaucās.
— Hallo, Pūk!
Sivēns paskatījās uz augšu un kaunīgi novērsās. Viņš jutās tik Dumjš un tik Izgāzies, ka jau gandrīz nolēma pamest Mežu uz visiem laikiem un kļūt par Jūrnieku, kad pēkšņi kaut ko ieraudzīja.
— Pūk! —viņš iesaucās. — Tev kaut kas rāpo pa muguru.
— Man arī tā likās, — teica Pūks.
— Tas ir Sīks! — spiedza Sivēns.
— Ak tad viņš tas ir? — brīnījās Pūks.
— Kristofer Robin, es atradu Sīku! — kliedza Sivēns.
— Labi darīts, Sivēn! — Kristofers Robins sacīja.
No tādas uzslavas Sivēns jutās atkal laimīgs un nolēma, ka viņam nav vērts kļūt par Jūrnieku. Un, kad Kristofers Robins bija palīdzējis Pūkam ar Sivēnu izkāpt no grantsbedres, viņi roku rokā devās uz mājām.
Divas dienas vēlāk Trusītis nejauši sastapa mežā ēzelīti I-ā, kas klīda, cieši skatīdamies zemē.
— Sveiks, I-ā! — viņš uzsauca. — Tu kaut ko meklē?
— Prasa kā bez prāta, — atrūca I-ā. — Es meklēju Sīku.
— Kā, vai tad es tev nebūtu pateicis? — brīnījās Trusītis. — Sīku atrada jau aizvakar.
Kādu brīdi bija dziļš klusums.
— Ha, ha, — ēzelītis rūgti iesmējās. — Kam prieki, kam asaras. Nav ko atvainoties. Kā gan citādi varēja būt?
CETURTĀ NODAĻA,
kurā izrādās, ka Tīģeri nekāpj kokos
Reiz Pūks sēdēdams un domādams izdomāja, ka vajadzētu aiziet pie I-ā, jo viņš nebija ēzelīti saticis jau kopš vakardienas. Bet, brizdams pa viršu lauku un pie sevis dziedādams, viņš pēkšņi atcerējās, ka Pūci nav saticis jau kopš aizvakardienas, tāpēc nolēma pa ceļam iegriezties Septiņjūdžu Mežā un paskatīties, vai Pūce ir mājās.
Tā nu viņš gāja un dziedāja, kamēr nonāca pie strauta, kam pāri tiltiņa vietā veda akmeņu rinda. Uz trešā akmens pakāpies, Pūks sāka prātot, kā varētu klāties Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, jo viņi dzīvoja Meža otrā pusē. Un viņš nodomāja: «Es ļoti ilgu laiku neesmu redzējis Mazulīti Rū. Ja es pie viņa neaiziešu šodien, tad tas laiks būs vēl ilgāks.» Tāpēc Pūks apsēdās uz akmens strauta vidū un, gudrodams, ko lai dara, nodziedāja savas dziesmas otro pantu.
Dziesmas otrais pants skanēja šādi:
Saule spīdēja tik brīnumsilti un akmens, uz kura viņš vēl arvien sēdēja, arī bija tik patīkami silts, ka Pūks jau gandrīz nolēma, ka viņš visu rītu varētu būt vienkārši Pūks strauta vidu un nekas vairāk, kad viņš atcerējās Trusīti.
— Trusītis, — Pūks sapņaini teica. — Cik jauki būtu patērzēt ar Trusīti. Trusītis vienmēr runā ļoti prātīgas lietas. Viņš nelieto garus, grūtus vārdus kā Pūce. Viņš saka īsus, vieglus vārdus, kā, piemēram: «Ēdīsim pusdienas?» — vai: «Uzcienājies, Pūk!» Patiešam, man liekas, ka man vajadzētu labāk aiziet pie Trusīša.
Tas lika viņam sacerēt vēl vienu pantu:
Nodziedājis šo pantu, viņš piecēlās no sava akmens, nāca atpakaļ pāri strautam un devās uz Trusīša māju.
Bet, kādu gabaliņu pagājis, Pūks atkal sāka domāt.
— Jā, bet ja nu Trusīša nav mājās? Vai atkal — ja nu es iesprūstu viņa durvīs tāpat kā pagājušo reizi, kad viņa durvis nebija pietiekami platas? Es gan neesmu kļuvis resnāks, to es noteikti zinu, bet ja nu viņa durvis kļuvušas tievākas? Vai tāpēc nebūtu labāk, ja es...
Savā nodabā visu to runādams, Pūks, pats īsti nemanīdams, kā un kad, bija nogriezies no iesāktā ceļa un gluži negaidot ieraudzīja, ka atkal nonācis pats pie savām durvīm.