Un pulkstenis bija vienpadsmit.
Tas bija īstais laiks, lai kaut ko mazdrusciņ...
Bet pusstundu vēlāk viņš darīja to, ko no paša sākuma bija gribējis darīt, — viņš lāčoja uz Sivēna māju. Un, tā kā pa ceļam viņš slaucīja muti ar ķepu, tad caur viņa kažoka pūkām lauzās diezgan pūkainas skaņas. Tas izklausījās apmēram šādi:
Uz papīra uzrakstīta, šī dziesma neliekas sevišķi izdevusies, bet, skanot caur brūni pūkainai ķepai ļoti saulainā rītā — un pēc vienpadsmitiem! — tā Pūkam izklausījās pēc vislabākās dziesmas, ko viņš jebkad dziedājis. Un viņš gāja un dziedāja.
Sivēns raka mazu bedrīti savas mājas priekšā.
— Sveiks, Sivēn! —teica Pūks.
— Sveiks, Pūk! — atsaucās Sivēns, salekdamies no pārsteiguma. — Es zināju, ka tas esi tu.
— Es arī, — teica Pūks. — Ko tu dari?
— Es stādu zīli, Pūk, lai no tās izaug ozols un lai man ir daudz zīļu tepat pie mājas un nevajag staigāt un meklēt tās jūdzēm un jūdzēm tālu. Saproti, Pūk?
— Bet ja nu ozols neizaugs? — jautāja Pūks.
— Izaugs gan, jo Kristofers Robins teica, ka izaugšot, un tāpēc es stādu.
— Kā tu domā, — teica Pūks, — ja es iestādītu medus šūnas pie savas mājas, vai no tām izaugtu bišu strops?
Sivēns nebija par to gluži pārliecināts.
— Vai varbūt atlauzt no šūnām tikai gabaliņu, — Pūks prātoja, —lai velti nešķērdētu labu mantu? Bet tad var gadīties, ka izaug tikai gabals stropa, un tas var izrādīties neīstais gabals, kur bites dūc, bet nemedojas. Sasodīts!
Sivēns piekrita, ka tas tiešām būtu sasodīti.
— Bez tam, Pūk, stādīt nemaz nav tik vienkārši, it īpaši, ja tu nezini, kā to dara, — viņš teica. Tad Sivēns ielika zīli bedrītē, uzbēra virsū zemi un sāka lēkāt pa stādījuma vietu.
— Es zinu, kā to dara, — teica Pūks, — jo Kristofers Robins iedeva man trešu sēklas, un es tās iestādīju. Tagad man visa durvju priekša būs notresota ar tresēm.
— Man likās, ka tās puķes sauca par kresēm, — Sivēns nedroši iebilda, lēkādams pa iestādīto zīli.
— Nē, — sacīja Pūks. — Manējās nav kreses. Manējās sauc par tresēm.
Kad Sivēns bija beidzis lēkāt, viņš apslaucīja kājeles gar vēderu un teica: — Ko mēs tagad darīsim? — Pūks sacīja: — Aiziesim pie Kengas, Tīģera un Mazulīša Rū. — Sivēns diezgan negribīgi piekrita: — Jā, jā... aiziesim... — Viņš vēl arvien mazliet baidījās no Tīģera, kas bija tik Briesmīgi Lecīgs Zvērs, jo vienmēr, kad Tīģeris izlēca ar savu «Sveiks, Sivēn!», Sivēnam uzreiz bija smilšu pilnas ausis. Un viņam nekļuva daudz vieglāk arī tad, kad, pacēlusi Sivēnu no zemes, Kenga jau bija iesaukusies: — Tīģeri, bērniņ, mierīgāk! — Un tā nu viņi devās uz Kengas māju.
Taisni torīt Kengai bija ļoti Saimniecisks garastāvoklis un viņa Gribēja Saskaitīt Visu, kas viņas saimniecībā atrodams, — kā, piemēram, Mazulīša Rū jaciņas, pāri palikušos ziepju gabalus un divas tīrās vietas Tīģera lācītī. Tāpēc viņa iedeva Mazulītim Rū sainīti ar salātu maizītēm, Tīģerim sainīti ar iesala ekstrakta maizītēm un palaida viņus Mežā uz visu rītu, lai viņi tur rotaļājas pēc sirds patikas un nedara nekādas blēņas. Un projām viņi bija.
Pa ceļam Tīģeris stāstīja Mazulītim Rū visu, ko vien Rū gribēja zināt par Tīģeriem.
— Vai viņi prot lidot? — jautāja Rū.
— Jā, — atbildēja Tīģeris, — Tīģeri ir ļoti labi lidotāji. Simtpārcentīgi labi lidotāji.
— O-o! — brīnījās Rū. — Viņi var lidot tikpat labi kā Pūce?
— Jā, — sacīja Tīģeris, — bet viņi negrib.
— Kāpēc viņi negrib?
— Tāpat vien. Viņiem nepatīk lidot pa gaisu.
Rū nespēja to saprast, jo viņam likās, ka lidotmācēšana ir brīnišķīga lieta, bet Tīģeris atbildēja, ka grūti to ieskaidrot tādam, kas pats nav Tīģeris.
— Varbūt, — teica Rū. — Bet vai viņi var lēkt kā ķenguri?
— Jā, — sacīja Tīģeris, — kad viņi grib.
— Man ļoti patīk lēkt, — teica Rū. — Pamēģināsim, kurš var tālāk aizlēkt: tu vai es!
— Noteikti es, — teica Tīģeris. — Bet mums tagad nav laika, citādi mēs būsim par vēlu.
— Kur par vēlu?
— Tur, kur mēs gribam nokļūt laikā, — atbildēja Tīģeris, pielikdams soli.
Pēc īsa brīža viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm.
— Es protu peldēt, — palielījās Rū. — Es vienreiz iekritu upē un peldēju. Vai Tīģeri prot peldēt?
— Zināms, ka prot. Tīģeri prot visu.
— Un viņi var uzkāpt kokā vēl labāk nekā Pūks? —jautāja Rū, apstādamies zem vislielākās Priedes un skatīdamies augšā.
— Kokos kāpšana ir Tīģeru mīļākais darbs, — teica Tīģeris. — Un to viņi dara daudz labāk nekā Pūks.
— Viņi varētu uzkāpt tādā priedē?
— Tikai tādās priedēs viņi parasti kāpj, — sacīja Tīģeris. — Augšā un lejā, no rīta līdz vakaram.
— O, Tīģeri, vai tas var būt?!
— Es tev tūlīt parādīšu, — Tīģeris drošsirdīgi paziņoja. — Sēsties man mugurā un skaties! — Jo no visām lietām, kuras, pēc viņa vārdiem, prata darīt Tīģeri, vienīgā, par ko viņš pēkšņi jutās kaut cik pārliecināts, bija kokos kāpšana.
— O, Tīģeri, o-o, Tīģeri, o-o-o, Tīģeri! — sajūsmā spiedza Rū. Rū uzsēdās Tīģerim mugurā, un viņi kāpa.
Pēc pirmām desmit pēdām Tīģeris laimīgi nomurmināja:
— Tā lieta iet!
Pēc nākamajām desmit viņš sacīja:
— Es vienmēr esmu teicis, ka Tīģeri prot kāpt kokos! Vēl pēc desmit pēdām viņš piebilda:
— Protams, viegli tas nav.
Pēc tālākajām desmit pēdām viņš nopūtās:
— Un tad vēl, bez šaubām, būs jākāpj lejā. Atmuguriski. Un tad viņš teica:
— Tas būs jau grūtāk...
— Izņemot krišanu...
— Kad tas būtu pavisam...
— VIEGLI.
Pie vārda «viegli» zars, uz kura Tīģeris stāvēja, pēkšņi nolūza, un viņš, juzdams, ka krīt, tik tikko paspēja saķert augšējo zaru. Vispirms viņš dabūja pāri šim zaram zodu... tad vienu pakaļkāju... pēc brīža otru... līdz beidzot viņš elsdams un pūzdams sēdēja uz zara un gribēja, kaut labāk būtu izvēlējies peldēšanu.
Rū nokāpa no viņa muguras un apsēdās blakus uz zara.
— O, Tīģeri, — viņš uztraukti jautāja, — vai mēs jau esam pašā galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Mēs kāpsim galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Ā, — noskuma Rū. Bet tad viņam atausa jauna cerība: — Tas tik bija vareni, kad tu nupat izlikies, it kā mēs gāztos no koka lejā, bet nemaz nenogāžamies. Mēs atkal darīsim tāpat?
— Nē, — teica Tīģeris.
Rū brīdi klusēja, tad ierunājās: — Vai neapēdīsim mūsu maizītes? — Un Tīģeris teica: — Jā, kur tās ir? — Un Rū teica: — Lejā, zem koka. — Un Tīģeris teica: — Nedomāju vis, ka mums jau tagad vajadzētu ēst. — Un tā viņi sēdēja neēduši.