Pa to laiku Pūks un Sivēns nāca uz Sešām Priedēm. Pūks dziedošā balsī kaut ko stāstīja Sivēnam, un viņa stāsts izklausījās pēc «nebēdāju es nenieku, ja vien resnāks nepalieku, bet es resnāks nepalieku, tā šķiet man»... Bet Sivēns pie sevis prātoja, pēc cik dienām uzdīgs viņa zīle.
— Paskaties, Pūk, — Sivēns pēkšņi iesaucās. — Tur Priedē viens sēž!
— Tiešām sēž, — teica Pūks, domīgi skatīdamies augšā. — Priedē ir kāds Zvērs.
Sivēns pieķērās Pūka ķepai, lai Pūkam būtu drošāk, ja viņš gadījumā nobītos.
— Vai tas ir kāds Plēsīgais Zvērs? — Sivēns jautāja, skatīdamies uz otru pusi.
Pūks pamāja.
— Tas ir Jagulārs, — viņš teica.
— Ko Jagulāri dara? — jautāja Sivēns, cerēdams, ka viņi to nedarīs.
— Viņi noslēpjas koku zaros un uzklūp tiem, kas apakšā, — paskaidroja Pūks. — Kristofers Robins man stāstīja.
— Varbūt neiesim viņam apakšā, Pūk? Uzklupdams viņš var sasisties.
— Viņi nekad nesasitas, — teica Pūks. — Viņi ir ļoti labi uzklupēji.
Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kurā sēž Ļoti Labi Uzklupēji, būtu liela aplamība, un viņš jau taisījās skriet uz māju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs viņus uzrunāja. — Palīgā! Palīgā! — viņš vaimanāja.
— Jagulāri tā vienmēr dara, — teica Pūks, ļoti ieinteresēts. — Viņi kliedz: «Palīgā! Palīgā!» — un, kad tu paskaties uz augšu, viņi tev uzklūp.
— Es skatos uz leju! — Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatīšanās neizdarītu to, ko nevajag.
Jagulāram blakus bija vēl kāds, un šis vēl kāds, viņu balsis padzirdējis, izmisīgi iespiedzās:
— Pūk un Sivēn! Pūk un Sivēn!
Sivēns pēkšņi juta, ka diena ir daudz jaukāka, nekā viņam bija pirmīt licies. Tik silta un saulaina...
— Pūk! — viņš iesaucās. — Man liekas, tas ir Tīģeris un Mazulītis Rū!
— Patiešām, — teica Pūks. — Un es biju iedomājies, ka tas ir Jagulārs un vēl viens Jagulārs.
— Hallo, Rū! — kliedza Sivēns. — Ko jūs tur darāt?
— Mēs netiekam lejā! Mēs netiekam lejā! — gavilēja Rū. — Vai tas nav jocīgi? Pūk, vai tas nav jocīgi, ka mēs ar Tīģeri dzīvojam uz zara kā Pūce un ka mums te būs jāpaliek uz visiem laikiem? Es redzu Sivēna māju. Sivēn, es no šejienes varu saredzēt tavu māju! Vai mēs neesam augstu? Pūces māja ir tikpat augstu vai zemāk?
— Kā tu tiki augšā, Rū? — jautāja Sivēns.
— Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai augšup. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris no sākuma bija to aizmirsis, viņš tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mūžīgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā — ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.
— Sivēn, — Pūks nopietni sacīja, kad bija to visu noklausījies, — ko nu lai mēs darām? — Un viņš sāka ēst Tīģera maizītes.
— Viņi tiešām netiek lejā? — Sivēns uztraukti jautāja. Pūks pamāja.
— Vai tu nevari uzkāpt viņiem pakaļ?
— Es varu, Sivēn, un es varu arī nonest lejā Rū uz savas muguras, bet es nevaru nonest Tīģeri. Tāpēc mums vajadzēs izdomāt kaut ko citu. — Un, domās nogrimis, Pūks ķērās pie Mazulīša Rū maizītēm.
Vai viņš vispār ko domāja, pirms bija ticis galā ar pēdējo maizīti, es nezinu, bet, kad viņš bija to apēdis, papardēs nobrīkšķēja soļi un klajumā iznāca Kristofers Robins ar ēzelīti I-ā.
— Es nebrīnītos, ja rīt būtu briesmīga krusa, — runāja I-ā. — Vētras un puteņi. Nevajag paļauties uz to, ka šodien jauks laiks. Tam nav noz... nu, kas tas bija par vārdu? īsi sakot, nav. Brītiņš jauka laika — un nekas vairāk.
— Te ir Pūks! — iesaucās Kristofers Robins, kam bija gluži vienalga, ko laiks darīs rīt, ja šodien, kad viņš staigā pa Mežu, tas ir saulains. — Sveiks, Pūk!
— Tas ir Kristofers Robins! — teica Sivēns. — Viņš zinas, ko darīt! Pūks ar Sivēnu metās viņam pretim.
— O, Kristofer Robin! — iesaucās Pūks.
— Un I-ā, — atgādināja I-ā.
— Tīģeris ar Mazulīti Rū ir augšā Sešās Priedēs un lejā netiek, un...
— Un es nupat kā teicu, — Sivēns iejaucas, — ja nu vienīgi Kristofers Robins...
— Un I-ā...
— Ja viņš te būtu, mēs izdomātu, ko darīt.
Kristofers Robins paskatījās augšā uz Tīģeri un Rū un mēģināja kaut ko izdomāt.
— Man ienāca prātā, —Sivēns nopietni teica, —ka tā varētu nostāties zem koka, tad Pūks uzkāptu viņam mugurā, es atkal uzkāptu Pūkam mugurā...
— Un, ja viena ēzeļa mugura tad pārlūztu, kas tie būtu par smiekliem. Ha, ha! Klusa un pieklājīga izprieca, — sacīja I-ā, — bet labuma no tās nebūs nekāda.
— Neņem ļaunā, — Sivēns pieļāvīgi sacīja, — es tikai gribēju...
— Vai tev tiešām pārlūztu mugura, I-ā? — Pūks ļoti pārsteigts jautāja.
— Tev gan patiktu to noskaidrot, Pūk. Gan jau vēlāk redzēs — būs pārlūzusi vai nebūs?
Pūks žēli teica: — O! — Un viņš atkal sāka domāt.
— Man ir ideja! — Kristofers Robins pēkšņi iesaucās.
— Klausies, Sivēn, — sacīja I-ā, — un tad tu zināsi, ko mēs taisāmies darīt.
— Es novilkšu jaku, mēs to izpletīsim un turēsim aiz stūriem. Tad Rū un Tīģeris varēs lēkt tur iekšā, jaka būs mīksta un vaļīga, un viņiem nekas ļauns nenotiks.
— Lai Tīģeris būtu lejā, — teica I-ā,- un lai nevienam nekais ļauns nenotiktu. Iegaumē šīs divas lietas, Sivēn, un tu vienmēr rīkosies prātīgi.
Bet Sivēns neklausījās. Viņš dega nepacietībā atkal ieraudzīt Kristofera Robina zilos bikšturus. Reiz, kad Sivēns vēl bija pavisam maziņš, viņš bija tos redzējis un tā apžilbis no sajūsmas, ka todien aizgāja gulēt veselu stundu agrāk nekā parasti. Līdz šim brīdim viņš tos atcerējās un nevarēja izdomāt, vai tie patiešām ir tik zili un tik bikšturīgi, kā viņam toreiz bija licies. Un, kad Kristofers Robins novilka jaku un bikšturi bija savā vietā, Sivēnu atkal pārņēma siltas draudzības jūtas pret I-ā un, turēdams blakus esošo jakas stūri, viņš laimīgi uzsmaidīja ēzelītim. I-ā iečukstēja viņam ausī: — Es negalvoju, ka te nenotiks kāds Nelaimes Gadījums, piemini manus vārdus. Ar Nelaimes Gadījumiem tā ir. Tie nekad nenotiek ātrāk, pirms nav notikuši.
Kad Rū saprata, ko tur lejā dara, viņš sāka kliegt aiz briesmīgas sajūsmas: — Tīģeri! Tīģeri! Mēs lēksim! Skaties, kā es lēkšu, Tīģeri! Tas būs kā lidojums! Vai Tīģeri tā var? — Iespiegdamies: — Es nāku, Kristofer Robin! — viņš ielēca taisni pastieptās jakas vidū. Un viņš bija lidojis tik ātri, ka no atsitiena uzlēca gaisā gandrīz tikpat augstu kā pirms tam, un, laiku pa laikam iegavilēdamies «o-o!», viņš ilgi lidoja augšā un lejā, līdz beidzot ar kliedzienu: «O, vareni!» — apstājās. Un tad viņi nocēla Mazulīti Rū zemē.
— Nāc, Tīģeri! —viņš sauca. — Tas ir viegli.
Bet Tīģeris, cieši ieķēries zarā, pie sevis nodomāja.«Tas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriem.» Viņš iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā, no vienas salas uz otru salu. Tā patiešām būtu īstā dzīve Tīģerim!
— Lec lejā! — sacīja Kristofers Robins. — Nekas tev nenotiks.