— Stāsts ir beidzies? — jautāja Kristofers Robins.
— Šis stāsts ir beidzies, bet būs vēl citi.
— Par Pūku un mani?
— Par Sivēnu, Trusīti un jums visiem. Vai tad tu neatceries?
— Atceros gan. Bet, kad es ļoti, ļoti gribu atcerēties, es atkal aizmirstu.
— Tajā dienā, kad Pūks un Sivēns gribēja noķert Milzu Lempi...
— Bet viņi nenoķēra, vai ne?
— Nē.
— Pūks jau nevar. Viņam zāģu skaidas galvā. Bet vai es noķēru?
— To tu uzzināsi, kad noklausīsies stāstu. — Kristofers Robins pamāja.
— Es atceros, bet Pūks ir daudz ko aizmirsis, un tāpēc viņam gribētos paklausīties vēlreiz. Jo īsts stāsts vienmēr ir labāks par atmiņām.
— Man arī tā liekas, — es sacīju.
Kristofers Robins dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņš apgriezās un jautāja: — Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?
— Droši vien, — es teicu.
— Pūkam nesāpēja, kad es viņam iešāvu?
— Nemaz.
Viņš pamāja ar galvu un izgāja, un pēc brīža es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks — bums! bums! bums! — bumsījās pa kāpnēm augšā.
OTRĀ NODAĻA,
kurā Pūks iet ciemos pie Trusīša un nokļūst Šaurā Bezizejā
Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Pūku, kādu dienu gāja pa mežu un lepni dungoja jaunu dungā-dziesmiņu. Dungā-dziesmiņu viņš bija sacerējis, vingrodams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnuma Vingrošanu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.
Dungā-dziesmiņa radās tā: tra-la-lā, tra-la-lā, kamēr viņš stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, tad tra-lalā, tra-la-vaimandieniņ, vai!-lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pēc brokastīm Pūks dziesmiņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungāt no viena gala līdz otram, kā pieklājas:
Tā nu viņš priecīgi gāja pa mežu un klusi dungoja savu dungā-dziesmiņu, domādams, ko pašlaik dara citi un kā citiem varētu būt ap dūšu, ja viņi nav viņi, bet citi. Domādams un dungodams Pūks nonāca pie smilšu kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.
— Ahā! — teica Pūks. — Rum-tum-tidu-rum-tum. Ja es ko saprotu, tad šī ala nozīmē Trusīti. Trusītis nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienāšanu un klausīšanos, kā es dungoju savu dungā-dziesmiņu, un vēl visādas citādas jaukas lietas. Rum-tum-tum-tidlī-hum.
Pūks noliecās, iebāza galvu alā un uzsauca:
— Vai kāds ir mājā?
Alā kaut kas nočabēja un apklusa.
— Es prasu, vai kāds ir mājās? — kliedza Pūks.
— Nē, — atbildēja balss no alas. — Un nevajag tā bļaut. Es arī pirmoreiz labi dzirdēju.
— Sasodīts! — Pūks norūca. — Te vispār neviena nav?
— Neviena paša.
Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un brīdi padomāja. «Nē,» viņš nosprieda, «tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?» Tāpēc viņš atkal iebāza galvu alā un teica:
— Hallo, Trusīt, tas esi tu?
— Nē, — sacīja Trusītis pavisam pārvērsta balsi.
— Vai tad tā nav Trusīša balss? .
— Nedomāju vis,-teica Trusītis.- Manai balsij nevajadzēja izklausīties pēc Trusīša balss.
— Atvainojiet, —Pūks sacīja.
Viņš izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?
— Aizgāja ciemos pie Lācīša Pūka. Viņi ir lieli draugi.
— Bet tas esmu es! — lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.
— Kāds es?
— Lācītis Pūks.
— Jūs esat par to pārliecināts? —jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pašu.
— Pilnīgi pārliecināts, — apgalvoja Pūks.
— Nu tad nāc iekšā!
Ala bija šaura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.
— Tev taisnība, — Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām. — Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.
— Kas cits es varētu būt?
— Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru vis nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?
Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: — Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? — Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: — Abus. — Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: — Toties maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu.
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā balsī, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
— Vai tiešām? — pieklājīgi jautāja Trusītis.
— Protams, es varētu vēl mazliet palikt, — teica Pūks, — ja tu man... — un viņš zīmīgi paskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
— Patiesību sakot, — Trusītis iebilda, — es arī taisījos iziet.
— Nu labi. Tad es eju. Uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies.
— Vai tad vēl kaut kas ir? — Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: — Nekā vairs nav.
— Es jau tā domāju. — Pūks pamāja. — Visu labu! Man jāiet. Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...
— Glābiet! —noelšas Pūks. — Es labāk rāpšos atpakaļ.
— Sasodīts! — viņš sacīja. — Vajadzēja tomēr uz priekšu.
— Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
— Ei, vai tu esi iesprūdis? — Trusītis jautāja
— Nē! — Pūks bezrūpīgi teica. — Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
— Dod labāk ķepu!
Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
— Vai! — iebrēcās Pūks. — Man sāp!