— Bet tur viss bija vārdu pa vārdam tāpat kā te.
Pūce paskatījās uz viņu un iedomājās, vai labāk nenogrūst Trusīti no koka zemē, bet, juzdama, ka to viņa vienmēr vēl paspēs izdarīt, mēģināja vēlreiz izdibināt, par ko ir runa.
— Vārdu pa vārdam, lūdzu, — viņa sacīja, it kā Trusītis viņai neko nebūtu atbildējis.
— Tur bija rakstīts: «Izgais. Driznaks.» Tāpat kā šodien, tikai šodien vēl pierakstīts klāt: «Aizņemc. Driznaks.»
Pūce atviegloti nopūtās.
— Ahā, — viņa teica. — Nu man tā lieta ir skaidra.
— Jā, bet kur ir Kristofers Robins? — sacīja Trusītis. — Tas ir galvenais.
Pūce atkal palūkojās zīmītē. Personai ar viņas izglītību to izlasīt bija nieka lieta. «Izgais. Driznaks. Aizņemc. Driznaks.» Kas gan cits lai zīmītē būtu!
— Man ir pilnīgi skaidrs, kas noticis, mīļo Trusīt, — Pūce sacīja. — Kristofers Robins ir izgājis ar Driznaku. Viņi abi ar Driznaku ir aizņemti. Vai tu šajās dienās esi saticis Mežā Driznaku?
— Es nezinu, —atbildēja Trusītis. —Tamdēļ jau es pie tevis atnācu. Pēc kā viņš izskatās?
— Plankumainais vai Zālesēdājs Driznaks, — Pūce teica, — ir gandrīz kā...
— Galu galā, — viņa turpināja, — Driznaks izskatās pēc...
— Protams, — viņa piebilda, — tas atkarājas no...
— Vārdu sakot, — Pūce vaļsirdīgi atzinās, — es pati nezinu, pēc kā viņš izskatās.
— Paldies, — pateicās Trusītis. Un viņš aizskrēja meklēt Pūku. Viņš nebija tālu aizgājis, kad sadzirdēja jocīgu klaigāšanu. Trusītis apstājās, ieklausījās un pazina Pūka balsi.
PŪKA KLAIGĀŠANA
— Sveiks, Pūk, — teica Trusītis.
— Sveiks, Trusīt, — Pūks sapņaini atsaucās.
— Tu pats izdomāji šo dziesmu?
— Jā, es, — atbildēja Pūks. — Es gan neprotu īsti domāt, — viņš pazemīgi sacīja, — un tu jau zini, kāpēc, bet reizēm man tas vienkārši uznāk.
— Ā, — teica Trusītis, kurš nekad negaidīja, lai viņam kas uznāktu, bet gāja un uznāca pats. — Es tikai gribēju uzzināt, vai tu neesi redzējis Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
— Nē, — atbildēja Pūks. — Neko tādu. Bet es nupat redzēju Tīģeri.
— Tas mums neko nedod.
— Protams, — piekrita Pūks. — Man arī tā liekas.
— Vai Sivēnu tu esi saticis?
— Jā, — Pūks atbildēja. — Bet arī tas mums droši vien neko nedod, — viņš lēnīgi piebilda.
— Atkarībā no tā, ko viņš ir redzējis.
— Viņš ir redzējis mani, — teica Pūks.
Trusītis nosēdās zemē blakus Pūkam, bet, iedomājies, ka tā viņš neizskatās pietiekami cienīgs, atkal piecēlās.
— Jautājums ir vienkāršs, — viņš teica. — Ko pēdējā laikā Kristofers Robins dara no rītiem?
— Kas tad viņam būtu jādara?
— Nav svarīgi. Es tikai prasu: vai tu vari man pateikt, ko viņš dara no rīta? Tu esi redzējis? Tieši pēdējās dienās?
— Jā,-— sacīja Pūks. — Vakar mēs kopā brokastojām. Pie Sešām Priedēm. Es biju paņēmis līdzi mazu groziņu, tādu mazu, glītu groziņu, nu, tu jau zini, parastu palielu grozu pilnu ar...
— Labi, labi, — teica Trusītis, — bet es runāju par vēlāku laiku. Vai tu esi redzējis Kristoferu Robinu starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem?
— Ak tā, — Pūks sastomījās, — ap vienpadsmitiem, ak tad ap vienpadsmitiem... Saproti, ap vienpadsmitiem es vienmēr esmu mājās. Jo man ir šis vai tas darāms ap to laiku.
— Varbūt ceturksni pāri vienpadsmitiem?
— Ne gluži, — teica Pūks.
— Pusdivpadsmitos?
— Jā, — Pūks sacīja. — Ap pusdivpadsmitiem vai mazliet vēlāk es varētu viņu redzēt.
Bet, to pateicis, viņš pēkšņi atcerējās, ka patiešām viņš pēdējā laikā nemaz tik bieži neredz Kristoferu Robinu. Vismaz no rītiem ne. Pēcpusdienās — jā, vakaros — jā, pirms brokastīm — jā un tūlīt pēc brokastīm arī. Un tad tūlīt: «Uz redzēšanos, Pūk!» — un projām ir.
— Tieši par to mēs runājam, — teica Trusītis. — Kur viņš pazūd?
— Varbūt viņš kaut ko meklē.
— Bet ko? —jautāja Trusītis.
— Tieši to es gribēju teikt, — atbildēja Pūks. Un tad viņš piebilda: — Varbūt viņš meklē taisni to...
— Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
— Jā, — Pūks sacīja. — Kādu no viņiem, kas pazuduši. Trusītis bargi paskatījās uz Pūku.
— Es redzu, ka no tevis nekāda labuma nebūs, — viņš teica.
— Nē, — piekrita Pūks. — Bet es pūlos, — viņš pazemīgi piebilda. Trusītis pateicās viņam par pūlēm un sacīja, ka taisās iet pie I-ā un ka Pūks var nākt līdzi, ja grib. Bet Pūks, kurš juta, ka viņa dziesmai taisās uznākt jauns pants, atbildēja, ka viņš gaida Sivēnu, novēlēja Trusītim visu labu, un Trusītis aizskrēja.
Tomēr sagadījās, ka Trusītis pirmais satika Sivēnu. Sivēns torīt bija agri uzcēlies, lai salasītu vijolītes, un, kad viņš bija tās salasījis un ielicis pušķi vāzē, istabas vidū uz galda, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu ēzelītim I-ā, un, jo ilgāk viņš par to domāja, jo skaidrāk iztēlojās, cik bēdīgi ir būt par Dzīvnieku, kam neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu. Sivēns izskrēja ārā, pie sevis murminādams: «I-ā un vijolītes... Vijolītes un I-ā...» —lai neaizmirstu, ko nodomājis darīt, jo šodien bija tāda aizmirstīga diena. Viņš salasīja lielu pušķi un teciņus devās pie I-ā, ostīdams puķes un juzdamies ļoti laimīgs, līdz kamēr nonāca pie ēzelīša.
— Vai, I-ā, — Sivēns nedroši ierunājās, jo I-ā likās ļoti aizņemts. Ēzelītis pacēla kāju un pamāja, lai viņš iet projām.
— Rīt, — sacīja I-ā, — vai kādu citu dienu.
Sivēns pienāca mazliet tuvāk, lai redzētu, ko I-ā dara. I-ā bija nolicis sev priekšā trīs sprunguļus un cieši skatījās uz tiem. Divi sprunguļi bija saslieti ar vieniem galiem kopā, bet otriem atsevišķi, un trešais sprungulis bija šķērsām pāri. Sivēns nodomāja, ka tās ir kādas Lamatas.
— Ak, I-ā, — viņš atkal ierunājās, — es tikai...
— Tas esi tu, Sivēntiņ? —jautāja I-ā, nepaceldams acis no šiem sprunguļiem.