— Jā, un es gribēju...
— Tu zini, kas tas ir?
— Nē, — teica Sivēns.
— Tas ir A.
— O! — iesaucās Sivēns.
— Nevis O, bet A, — ēzelītis bargi sacīja. — Tu nedzirdi? Jeb vai tu varbūt iedomājies, ka tu esi gudrāks par Kristoferu Robinu?
— Jā, —teica Sivēns. —Tas ir, nē, —viņš steidzīgi izlaboja un pienāca vēl tuvāk.
— Kristofers Robins sacīja, ka tas ir A, un tas būs A, kamēr kāds tam neuzkāps virsū, — I-ā stingri piemetināja.
Sivēns tūlīt palēcās atpakaļ un sāka ostīt savas vijolītes.
— Vai tu zini, ko nozīmē A, Sivēntiņ?
— Nē, I-ā, es nezinu.
— Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tas lietas, kuru jums ar Pūku nav. Redzi, ko nozīmē A.
— Ak tā, —Sivēns sacīja. —Es gribēju teikt, vai tiešam? —viņš steidzīgi paskaidroja.
— Vari man ticēt. Visi, kas te Mežā nāk un iet, saka: «Tas jau ir tikai I-ā, viņš neskaitās.» Viņi staigā apkārt un ņirgājas: «Ha-ha!» Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bet Izglītotiem Ļaudīm, ievēro, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūkiem un Sivēniem, —tas ir liels un brīnišķīgs A. Nevis, — viņš piezīmēja, — kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.
Sivēns bailīgi atkāpās un, glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.
— Trusītis! — viņš priecīgi iesaucās. — Sveiks, Trusit!
Trusītis cienīgi pienāca klāt, pamāja Sivēnam un izmeta: «Ā, ēzelīt!» — tādā balsī, kādā sveicina, kad taisās jau pēc pāris minūtēm sacīt: «Visu labu!»
— Es gribēju tev kaut ko pajautāt, I-ā. Kas pēdējā laikā notiek ar Kristoferu Robinu? Ko viņš dara no rītiem?
— Kas tas ir, uz ko es skatos? — atvaicāja I-ā, acis nepaceldams.
— Trīs sprunguļi, — Trusītis nekavējoši atbildēja.
— Redzi? — I-ā zīmīgi jautāja Sivēnam. Tad viņš griezās pie Trusīša. — Es tūlīt atbildēšu uz tavu jautājumu, — viņš svinīgi paziņoja.
— Paldies, — teica Trusītis.
— Ko dara Kristofers Robins no rītiem? Viņš mācās. Viņš kļūst Izglītots. Viņš apgūst — man liekas, tā skanēja vārds, ko Kristofers Robins minēja, bet es varu arī mazliet kļūdīties — viņš apgūst Zināšanas. Savu iespēju robežās, ja es pareizi izsakos, es daru to pašu, ko dara viņš. Šis burts, piemēram, ir...
— A, — teica Trusītis, — tikai ne sevišķi glīts. Labi, man jāiet atpakaļ un jāpastāsta citiem par Kristoferu Robinu.
I-ā paskatījās vispirms uz saviem sprunguļiem, tad uz Sivēnu.
— Ko teica Trusītis? Kas tas ir?
— A, — atbildēja Sivēns.
— Tu viņam pateici?
— Nē, I-ā, es ne. Viņš noteikti pats zināja.
— Viņš zināja? Tu gribi teikt, ka A ir tāda lieta, ko zina pat Trusītis?
— Protams, I-ā. Trusītis ir ļoti gudrs.
— Gudrs! — I-ā nicīgi iesaucās, smagi uzsizdams ar pakavu saviem trim sprunguļiem, kas tūlīt pārlūza.
— Izglītība! — rūgti nopūtās I-ā, sabradādams savus sešus sprunguļus. — Kas ir Mācības? — jautāja I-ā, aizsperdams savus divpadsmit sprunguļus pa gaisu. —tas, ko visi truši zina! Ha!
— Es domāju... — Sivēns nelaimīgi teica.
— Labāk jau nedomā, — atcirta I-ā.
— Es domāju, vijolītes ir skaistas, — sacīja Sivēns. Viņš nolika savu pušķi ēzelītim priekšā un metās projām.
Otrā rītā zīmīte uz Kristofera Robina durvīm pavēstīja:
IZGĀJIS. DRĪZ NĀKS. K. R.
Un tāpēc visi Zvēri, kas dzīvoja Mežā, izņemot, protams, Plankumaino Zālesēdāju Driznaku, tagad zināja, ko Kristofers Robins dara no rītiem.
SESTĀ NODAĻA,
kurā Pūks izdomā Jaunu Spēli un I-ā spēlē līdzi
Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Meža malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: «Nav kur steigties. Gan jau kādreiz nonāksim galā.» Tikai mazie, ātrie un nepacietīgie strauteļi tur augstāk, Mežā, šaudījās šurp un turp, it kā viņiem būtu nezin kas jāredz un jāizdibina, kamēr nav par vēlu.
No Ārpasaules uz Mežu veda plata taka, gandrīz tik plata ka lielceļš, bet, pirms tā nokļuva Mežā, takai vajadzēja šķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļš, ar koka margām gar abām pusēm. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz augšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apakšējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apakšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem šķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārāk maziņi, lai aizsniegtu apakšējo šķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.
Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņš mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par čiekuriem tāpēc, ka čiekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņš pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: «Ļoti glīts čiekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.» Bet viņš neko nevarēja izdomāt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā tādas rindas:
— Dumja dziesma, — Pūks nopūtās. — Kenga un Rū nedzīvo kokā. Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepam iekrita upē.
— Sasodīts, — norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedat. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garam... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
— Jocīgi, —nobrīnījās Pūks. —Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? — Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākošais tiešām darīja tāpat. Un citi nākošie arī. Tad Pūks iemeta ūdeni divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja pa priekšu, kā Pūks bija paredzējis, un mazais izpeldēja pēc tam, kā Pūks arī bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi un jūs zināsit, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem tagad bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus tāpēc, ka tos bija vieglāk atšķirt.