Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Rū atkal spēlēja Pūksprunguļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: — Aiziet! —Un viņi skrēja tiltam pāri un izbāza galvas otrā pusē, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks gala un vai vispār nonāks.
— Manējais peld! — spiedza Rū. — Nē, nav vis manējais. Tu savējo neredzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nāk! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?
— Nē, — atbildēja Pūks.
— Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries, — teica Rū. — Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis arī ir aizķēries, Sivēn?
— Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies, — sacīja Trusītis.
— Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida? — jautajā Rū.
— Es redzu tavējo, Sivēn! — pēkšņi iesaucās Pūks.
— Mans bija tāds pelēcīgs, — teica Sivēns, baidīdamies pārak tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.
— Taisni tāds pašlaik nāk. Vairāk pa manu pusi.
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
— Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprun-guli!
Sivēns bija tā uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
— Nāk! — sacīja Pūks.
— Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais? — Sivēns uztraukuma iekviecās.
— Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti... liels... pelēks... Ak nē, nav vis, tas ir I-ā!
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
— I-ā! —visi reizē iekliedzās.
— Tas ir I-ā! — spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
— Patiešām? — teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. — Neticami.
— Es nezināju, ka tu arī spēlē ar mums, — sacīja Rū.
— Es nespēlēju, — atbildēja I-ā.
— I-ā, ko tu tur dari? — jautāja Trusītis.
— Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
— Bet, I-ā! — Pūks izmisis iesaucās. — Ko tad mēs varam... es gribēju teikt, kā mēs varam... tu domā, ja mēs...
— Jā, — sacīja ēzelītis. — Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk.
— Viņš griežas riņķī un riņķī! —sacīja Rū dziļā apbrīnā.
— Kāpēc gan ne? — auksti apvaicājās I-ā.
— Es arī protu peldēt! — Rū lepni paziņoja.
— Tikai ne riņķī un riņķī, — teica I-ā. — Tas ir daudz grūtāk. Es gan šodien vispār netaisījos peldēties, — viņš turpināja, lēni griezdamies atvarā. — Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim, — viņš piebilda, iekļuvis nākamajā atvarā, — no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darīšana. Citiem tur nav ko jaukties.
Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.
— Man ir ideja, — beidzot sacīja Pūks, — bet, liekas, ne sevišķi laba.
— Man arī tā liekas, — teica I-ā.
— Ko tu izdomāji, Pūk? — jautāja Trusītis. — Pastāsti mums arī.
— Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.
— Tā ir ļoti laba ideja, — uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.
— Ļoti laba, — norūca I-ā. — Kad es gribēšu, lai mani samērcē viscaur, es darīšu tev to zināmu, Pūk.
— Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? — Sivēns bažījās.
— Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, —teica I-ā. — Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms jūs sākat uzjautrināties.
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
— Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, — viņš paskaidroja, — un tad es nevarēšu trāpīt tev garām. Tas ir — es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
— Nē, — teica I-ā, — man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
— Sākam, Pūk — viņš sacīja. — Kad es teikšu: «Met!» — tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: «Met!» — Pūks laidīs akmeni vaļa.
— Mīļš paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
— Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
— Nē, — teica I-ā.
— Met! — komandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz kamēr I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
— Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! — teica Sivēns, pataustījis viņu. I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
— Lieliski, Pūk! — Trusītis atzinīgi teica. — Mūsu ideja bija ļoti laba.
— Kāda ideja? — I-ā jautāja.
— Izplunkšķināt tevi malā ar akmeni.
— Izplunkšķināt mani? — brīnījās I-ā. — Mani izplunkšķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunkšķinājāt? Es vienkārši ieniru. Pūks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.
— Tu nemaz nemeti viņam virsū, — Sivēns pačukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.
— Man arī liekas, ka ne, — bēdīgi sacīja Pūks.
— I-ā vienmēr ir tāds, — teica Sivēns. — Es domāju, ka tava ideja bija ļoti gudra Ideja.
Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām lietām, tad reizēm izrādās, ka lieta, kas te pašam likusies ļoti Lietīga, ir gluži Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzējuši. Bet, lai nu kā, — ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.
— Kā tu iekriti ūdenī? — jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
— Es neiekritu, — atbildēja I-ā.
— Bet kā tad...
— Mani IELECINĀJA, —teica I-ā.
— Oo! — uztraucās Rū. — Tevi kāds pagrūda?
— Kāds mani ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju — ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, — un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.