— O, I-ā! — visi nodvesas.
— Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? — neticīgi jautāja Trusītis.
— Protams, ka paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?
— Bet kas to izdarīja? — vaicāja Rū. I-ā neatbildēja.
— Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, — Sivēns nervozi ieminējās.
— Bet, I-ā, — jautāja Pūks, — tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
— Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas ir Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
— Un kur bija Tīģeris? — jautāja Trusītis.
— Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīkšķēja krūmi un caur dzīvžogu izlauzās Tīģeris pats.
— Sveiki visapkārt! — Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
— Sveiks, Tīģeri! — sacīja Rū. Trusītis ļoti cienīgi saslējās.
— Tīģeri, — viņš svinīgi jautāja. — Kas jums tur pirmīt notika?
— Kad pirmīt? — atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
— Kad tu ielecināji upē I-ā.
— Es viņu neielecināju.
— Ielecināji gan, — īgni atcirta I-ā.
— Patiešām ne. Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras un kad es teicu: «Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī...»
— Ūja! — iesaucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. — Viss kārtībā, Sivēntiņ.
— Tas bija no pārsteiguma, — Sivēns taisnojās.
— Nu redzi, — sacīja I-ā. — Tādus pārsteigumus es saucu par ielecināšanu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Mežā, — viņš turpināja, — jo Mežs ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk manā mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tieši mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevišķa, īpaši jau lēkāšanai...
— Es nelēkāju, es šķaudīju, — Tīģeris spītīgi atcirta.
— Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts vai iešķaudināts.
— Labi, — sacīja Trusītis, — viss, ko es varu teikt... O, tur nāk Kristofers Robins, viņš pateiks.
Kristofers Robins nāca pa Mežu uz upi tik saulainā un bezrūpīgā noskaņā, it kā nemaz nebūtu svarīgi, cik ir divreiz deviņpadsmit, un tik jaukā pēcpusdienā tas patiešām nebija svarīgi. Viņam likās, ka vajag tikai apstāties uz tilta, noliekties pār margām, paskatīties, cik lēni lejā tek ūdens, un viņš zinās visu, kas cilvēkam jāzina, un varēs to pastāstīt arī Pūkam, kurš nebija drošs par savām zināšanām. Bet, kad viņš nonāca pie tilta un redzēja uztraukto kompāniju, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Šī nebija bezrūpīga pēcpusdiena, bet — taisni otrādi — tāda, kad vajadzēs par kaut ko parūpēties.
— Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin, — Trusītis iesāka. — Tīģeris...
— Nav taisnība! — teica Tīģeris.
— Bet iekšā es tomēr biju, — apstrīdēja I-ā.
— Es domāju, ka viņš netīšām, — sacīja Pūks.
— Viņš vienmēr ir bijis lecīgs, — teica Sivēns, — un tur viņš neko nevar darīt.
— Pamēģini ielecināt mani, — Rū uzplijās Tīģerim. — Tā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā...
— Pagaidiet! — iesaucās Trusītis. — Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā?
— Es tikai šķaudīju, — taisnojās Tīģeris.
— Viņš lēkāja, — sūdzējās I-ā.
— Varbūt šķaudīdams es drusciņ salēcos, — teica Tīģeris.
— Klusu! — Trusītis pacēla ķepu. — Ko par to visu domā Kristofers Robins? Tas ir galvenais.
— Labi, — teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas. — Es domāju...
— Ko? — visi reizē iesaucās.
— Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.
Sacīts — darīts. I-ā, kurš vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netīšām, otro — tīšām, jo bija pēkšņi ieraudzījis mežmalā Kengu, un tas nozīmēja, ka viņam šā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka iešot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņš gribēja Tīģerim paskaidrot, kā vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
— Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, — slinki ieminējās Pūks.
— Protams, ka ir, — piekrita Kristofers Robins.
— Un mēs visi esam, — Pūks sacīja. — Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, — viņš pazemīgi piebilda.
— Ir gan taisnība, — teica Kristofers Robins.
SEPTĪTĀ NODAĻA,
kurā Tīģeri pārmāca
Kādu dienu Trusītis un Sivēns sēdēja piesaulē pie Pūka durvīm, klausīdamies, ko saka Trusītis, un Pūks sēdēja kopā ar viņiem. Bija miegaina vasaras pēcpusdiena, Mežs klusi šalkoja un likās pierunājam Pūku: «Neklausies Trusītī, klausies manī!» Pūks ierīkojās ērtāk, lai neklausītos Trusītī. Laiku pa laikam viņš atvēra acis un sacīja: — Ā! — Un atkal tās aizvēra, sacīdams: — Pareizi. — Trusītis savukārt laiku pa laikam ļoti nopietni atkārtoja: — Tu saproti, ko es ar to gribu teikt, Sivēn? — Un Sivēns ļoti nopietni māja ar galvu, lai izrādītu, ka viņš saprot.
— Fakti liecina, — Trusītis beidzot bija novedis savu domu līdz galam, — ka Tīģeris pēdējā laikā ir kļuvis pārāk Lecīgs, un mums vajag viņu pārmācīt. Vai tu tā nedomā, Sivēn?
Sivēns piekrita, ka Tīģeris tiešām kļuvis pārāk Lecīgs, un, ja kāds varētu izdomāt, kā lai viņu atradina no Lecības, tā būtu Ļoti Laba Ideja.
— Gluži manas domas, — sacīja Trusītis. — Ko tu teiksi, Pūk? Pūks satrūkdamies atvēra acis un teica: — Galīgi.
— Kas galīgi? — brīnījās Trusītis
— Tas, ko tu sacīji, — atbildēja Pūks. — Neapšaubāmi.
Sivēns iegrūda Pūkam sānā pamatīgu dunku, un Pūks, sākdams pamazām nojaust, ka viņš ir kaut kur citur, lēni piecēlās un paskatījās apkārt, kur īsti viņš atrodas.
— Bet kā mēs varētu to izdarīt? — jautāja Sivēns. — Kas Tīģerim derētu par mācību?
— To nu mums vajag izdomāt, — sacīja Trusītis.
Pūkam sāka neskaidri likties, ka vārdu «mācība» viņš ir jau kaut kur dzirdējis.
— Ir tāda lieta, ko sauc par Divreiz Divi, — viņš teica. — Kristofers Robins solīja man to mācīt, bet tas nebija.
— Kas nebija? — Trusītis nesaprata.
— Kāpēc nebija? — vaicāja Sivēns. Pūks pakratīja galvu.
— Es nezinu, — viņš bēdīgi teica. — Vienkārši nebija. Par ko jūs runājat?
— Pūk, — Sivēns pārmetoši iesaucās, — vai tad tu neklausījies, ko Trusītis sacīja?
— Es klausījos, bet man bija pūkas salīdušas ausī. Vai tu, lūdzu, neatkārtotu, Trusīt?
Trusītis, kā vienmēr, bija gatavs atkārtot, viņš tikai pajautāja, no kuras vietas atsākt. Pūks teica, ka jāatsāk no tā brīža, kad viņam aizpūkojās ausis. Bet, kad Trusītis jautāja, kad tas bijis, Pūks atbildēja, ka viņš nezina, jo nav īsti sadzirdējis. Beidzot Sivēns izšķīra šo sarežģīto lietu, paskaidrodams, ka viņš pūlas izdomāt, kā lai atradina Tīģeri no lecīguma, jo, kaut gan viņi visi ļoti mīl Tīģeri, tomēr nav noliedzams, ka Tīģeris ir pārāk lecīgs.