— Nu es saprotu, — teica Pūks.
— Viss Mežs ir pilns ar Vienu Pašu Tīģeri, — sacīja Trusītis. — Tas sāk Krist Uz Nerviem.
Pūks pūlējās kaut ko izdomāt, bet viss, ko viņš varēja izdomāt, nekam nederēja. Un tāpēc viņš labāk nodungoja pie sevis dziesmiņu:
— Ko Pūks tur runā? — jautāja Trusītis. — Kaut ko prātīgu?
— Nē, — Pūks bēdīgi atbildēja. — Neko prātīgu.
— Man ir ideja! — iesaucās Trusītis. — Klausieties! Mēs paņemsim Tīģeri līdzi tālā Ekspotīcijā uz tādu vietu, kur viņš vēl nekad nav bijis, un tur viņu pazaudēsim. Otrā rītā mēs viņu atkal atradīsim, un, pieminiet manus vārdus, — tas būs pavisam cits Tīģeris.
— Kāpēc? — nesaprata Pūks.
— Tāpēc, kas tas būs Pazemīgs Tīģeris. Tāpēc, ka tas būs Bēdīgs Tīģeris, Grūtsirdīgs Tīģeris, ļoti Mazs un Žēlīgs Tīģeris un Ak-Trusīt-kā-es-priecājos-tevi-redzēt Tīģeris. Lūk, kāpēc.
— Viņš būs priecīgs redzēt mūs ar Sivēnu arī?
— Protams.
— Tas ir labi, — teica Pūks.
— Man būtu žēl, ja viņš vienmēr paliktu Bēdīgs, — šaubīdamies sacīja Sivēns.
— Tīģeri nevar palikt Bēdīgi vienmēr, — Trusītis paskaidroja. — Tas viņiem pāriet Apbrīnojamā Ātrumā. Es drošības pēc pajautāju Pūcei, un Pūce apgalvoja, ka tieši tā viņiem parasti pārejot. Bet, ja mēs varam panākt, lai Tīģeris jūtas Maziņš un Bēdīgs kaut vai piecas minūtes, mēs būsim izdarījuši svētīgu darbu.
— Kristofers Robins arī tā domā? — jautāja Sivēns.
— Jā, — teica Trusītis. — Viņš sacīs: «Tu esi izdarījis svētīgu darbu, Sivēn. Es būtu izdarījis to pats, tikai man todien bija izdarāms kaut kas cits. Paldies, Sivēn! Un, Pūk, protams.»
Sivēns no sirds par to priecājās, viņš uzreiz bija sapratis, ka tas, ko viņi taisās darīt ar Tīģeri, būs labi darīts un, ja to darīs vēl Pūks un Trusītis, tas būs tāds darbs, par ko pat Ļoti Mazam Dzīvnieciņam, no rīta pamostoties, nav jāsarkst. Atlika vienīgi izlemt, kur lai viņi pazaudē Tīģeri.
— Vedīsim viņu uz Ziemeļpolu, — ierosināja Trusītis, — jo mums bija vajadzīga tāla Ekspotīcija, lai to atrastu, un Tīģerim būs vajadzīga tikpat tāla, lai to atrastu par jaunu.
Nu bija Pūka reize justies priecīgam, jo tas bija viņš, kas pirmais atrada Ziemeļpolu, un, kad viņi tur ieradīsies, Tīģeris ieraudzīs uzrakstu: «Atklājis Pūks. Pūks to atrada.» Un tad Tīģeris, kas to varbūt vēl nezināja, uzzinās, kāds Lācis ir Pūks. Ka viņš ir Tāds Lācis!
Tika nospriests, ka ceļā viņi dosies rīt no rīta un ka Trusītis, kurš dzīvoja kaimiņos Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, tagad aizies un apjautāsies, ko Tīģeris rīt domā darīt, un, ja viņš neko nedomā, vai viņš nevēlētos nākt līdzi Ekspotīcijā, un vai nepasaukt Pūku un Sivēnu arī? Un, ja Tīģeris sacīs «jā», — viss būs kārtībā, bet, ja viņš sacīs «nē»...
— Nesacīs, — apgalvoja Trusītis. — Gan es to nokārtošu. — Un viņš žigli aizskrēja.
Nākošā diena izrādījās pavisam citādāka. Tā nebija vis silta un saulaina, bet auksta un miglaina. Pūkam pašam pret tādu laiku nebūtu nekas iebilstams, bet, kad viņš iedomājās par visu to medu, ko bites nevarēs savākt, viņam, kā vienmēr aukstās un miglainās dienās, bija ļoti žēl bišu. Viņš pateica to Sivēnam, kad Sivēns atnāca viņam pakaļ, un Sivēns atbildēja, ka tas viņam nav ienācis prātā, bet viņš domāja, cik auksti un nelaimīgi ir būt pazaudētam visu dienu un visu nakti Meža vidū. Bet, kad viņš ar Pūku ieradās Trusīša mājā, Trusītis teica, ka šī diena viņiem kā radīta, jo Tīģeris vienmēr aizlec visiem tālu priekšā, un, tikko viņš būs aizlēcis, viņi bēgs uz otru pusi — un Tīģeris viņus nekad vairs neredzēs.
— Pavisam nekad? — jautāja Sivēns.
— Jā, kamēr mēs viņu atkal atradīsim, Sivēn. Rīt vai kādu citu dienu. Ejam. Viņš mūs gaida.
Kad viņi bija nonākuši pie Kengas, izrādījās, ka viņus gaida arī Mazulītis Rū, kā jau Tīģera tuvākais draugs, un tas bija mazliet Neērti. Trusītis pacēla ķepu pie mutes un pačukstēja Pūkam: — Es to nokārtošu! — Un tad viņš sacīja Kengai: — Mazulītim Rū gan labāk nevajadzētu nāk. Vismaz šodien ne.
— Kāpēc ne? — iespiedzās Rū, kaut gan viņam nemaz nebija jānoklausās, ko lielie runā.
— Nejauki drēgna diena, — Trusītis kratīja galvu. — Un tev šorīt ir klepus.
— Kā tu zini? — Rū sašutis iebrēcās.
— Rū, kāpēc tu man neteici? — pārmetoši jautāja Kenga.
— Tas bija biskvītklepus, — taisnojās Rū, — nevis tev sakāmais klepus.
— Šodien labāk ne, dārgumiņ. Kādu citu reizi.
— Rīt? — Rū ar cerību balsī jautāja.
— Redzēsim, — atbildēja Kenga.
— Ja tu saki redzēsim, tas nozīmē nekad, — Rū noskuma.
— Tādā miglainā dienā neviens neko nevar redzēt, Rū, — Trusītis mierināja. — Es nedomāju, ka mēs iesim sevišķi tālu. Pēc pusdienas mēs visi būsim... mēs visi būsim... mēs visi... Ā, Tīģeri, beidzot! Ejam. Uz redzēšanos, Rū! Pēc pusdienas mēs būsim... ejam, Pūk. Viss kārtībā. Labi. Ejam.
Tā viņi devās ceļā. No sākuma Pūks, Trusītis un Sivēns gāja blakus un Tīģeris riņķoja viņiem apkārt apaļiem riņķiem, vēlāk, kad taciņa kļuva šaura, Trusītis, Sivēns un Pūks gāja rindiņā un Tīģeris riņķoja viņiem apkārt gareniem riņķiem. Reizēm, kad irbuleņu krūmi gar takas malām bija pārāk biezi, Tīģeris skraidīja šurp un turp viņiem pa priekšu. Dažreiz viņš ielēca Trusītim krūtīs, dažreiz atkal ne. Jo tālāk viņi gāja, jo biezāka kļuva migla, kurā Tīģeri nemaz vairs nevarēja saredzēt, un, kad likās, ka Tīģera tuvumā nav, blakus atskanēja viņa balss: — Ā, jūs! Ejam! — Bet, pirms kāds paspēja atbildēt, viņa atkal vairs nebija.
Trusītis pagriezās atpakaļ un piebikstīja Sivēnam.
— Nākošo reizi, — viņš čukstēja. — Pasaki Pūkam.
— Nākošo reizi, — Sivēns pačukstēja Pūkam.
— Nākošo ko? — Pūks jautāja Sivēnam.
Tīģeris pēkšņi parādījās, uzlēca Trusītim un pazuda.
— Tagad! — teica Trusītis. Viņš metās bedrītē takas malā, un Pūks ar Sivēnu metās viņam pakaļ. Viņi noslēpās papardēs un klausījās. Mežs bija ļoti kluss, kā jau vienmēr, kad tīšām apstājas un klausās. Viņi neko nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt.
— Kuš! — čukstēja Trusītis.
— Ir jau kuš, — teica Pūks.
Uz takas nodipēja soļi... tad atkal klusums.
— Aū! — iekliedzās Tīģeris. Tas bija tik negaidīti un tuvu, ka Sivēns salektos, ja Pūks nebūtu nejauši uzsēdies viņam virsū.
— Kur jūs esat? — sauca Tīģeris.