Trusītis piebikstīja Pūkam, Pūks skatījās pēc Sivēna, lai piebikstītu viņam, bet nevarēja ieraudzīt, un Sivēns slapjajās papardēs elpoja, cik klusu vien spēdams, un jutās ļoti varonīgs un uztraukts.
— Savādi, — teica Tīģeris.
Brīdi bija klusums, un tad viņi dzirdēja, ka soļi aiziet. Vēl kādu laiku viņi gaidīja, kamēr Mežā iestājās tāds klusums, ka viņiem gandrīz sametās bail. Tad Trusītis piecēlās un izstaipījās.
— Nu? — viņš lepni jautāja. — Gatavs! Taisni tā, kā es paredzēju.
— Es nupat domāju, — sacīja Pūks, — un izdomāju...
— Nē, — teica Trusītis. — Labāk nedomā. Bēgam! Aiziet! — Un viņi skrēja projām. Trusītis cilpoja pa priekšu, rādīdams ceļu.
— Tagad, — pēc kāda gabala teica Trusītis, — mēs varam runāt. Ko tu gribēji sacīt, Pūk?.
— Neko sevišķu. Kāpēc mēs ejam uz šo pusi?
— Tāpēc, ka tā ir māju puse.
— Ā, — teica Pūks.
— Man gan šķiet, ka mājas ir vairāk pa labi, — nedroši ieminējās Sivēns. — Kā tu domā, Pūk?
Pūks paskatījās uz savām ķepām. Viņš zināja, ka viena no tām ir labā. Un vēl viņš zināja — ja viena ir izrādījusies par labo, tad otra noteikti ir kreisā, bet viņš nekādi nevarēja atcerēties, ar kuru ķepu jāsāk.
— Nu ko, — viņš novilka.
— Ejam, — teica Trusītis. — Es zinu, ka tā ir īstā taka. Viņi gāja tālāk. Pēc desmit minūtēm viņi apstājās atkal.
— Tas ir ļoti muļķīgi, — teica Trusītis. — Vienu brīdi... Ā, protams. Ejam...
— Klāt mēs esam, — sacīja Trusītis pēc desmit minūtēm. — Nē, neesam vis...
— Tā, — teica Trusītis vēl pēc desmit minūtēm. — Man likās, mums vajadzēja būt iznākušiem... Bet varbūt mēs nogriezāmies vairāk pa labi, nekā es domāju?
— Taisni jocīgi, — ieminējās Trusītis atkal pēc desmit minūtēm, — cik miglā viss izskatās vienāds. Tu esi to ievērojis, Pūk?
Pūks sacīja, ka viņš ir ievērojis.
— Labi, ka mēs pazīstam savu Mežu, citādi varētu apmaldīties, — Trusītis teica pēc stundas un bezrūpīgi iesmējās, kā jau tāds, kas tik labi pazīst Mežu, ka nevar apmaldīties.
No aizmugures Pūkam blakus pienāca Sivēns.
— Pūk! — viņš čukstēja.
— Jā, Sivēn?
— Nekas, — teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai. — Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.
Kad Tīģeris bija diezgan izgaidījies, kamēr citi viņu panāks, un neviens viņu nepanāca, un kad viņam jau bija apnicis iztikt bez kāda, kam varētu uzsaukt: «Aidā, ejam!» —viņš nolēma iet mājās. Viņš aizauļoja pa taciņu atpakaļ, un pirmais, ko Kenga, viņu ieraudzījusi, teica, bija: — Cik labi, ka tu pārnāci, Tīģeri! Tev laiks iedzert Stipruma Zāles! — Un ielēja viņam. Rū lepni paziņoja: — Es savas jau izdzēru! — Tīģeris norija savējās un teica: — Es arī! — Un tad viņi abi sāka draudzīgi grūstīties, un, kad Tīģeris bija apgāzis divus krēslus netīšām un Rū vienu tīšām, Kenga sacīja: — Pietiek. Ejiet paskraidīties!
— Kur lai mēs paskraidāmies? — jautāja Rū.
— Jūs varētu salasīt man čiekurus, — teica Kenga un iedeva viņiem grozu.
Tā viņi aizgāja uz Sešām Priedēm un tikmēr svaidījās ar čiekuriem, kamēr aizmirsa, kāpēc viņi te atnākuši, atstāja grozu zem Priedēm un gāja uz māju pusdienās. Viņi nupat jau bija paēduši, kad pa durvīm pabāza galvu Kristofers Robins.
— Kur ir Pūks? — viņš jautāja.
— Tīģeri, bērniņ, kur ir Pūks? — prasīja Kenga. Tīģeris tūlīt sāka stāstīt, kas noticis, Rū tūlīt sāka stāstīt par Biskvītu Klepu, Kenga tūlīt sāka rāties, lai nerunā abi reizē, un Kristoferam Robinam vajadzēja labu laiku, kamēr viņš noprata, ka Pūks, Sivēns un Trusītis ir apmaldījušies miglā pašā Meža vidū.
— Tas ir ļoti savādi, — Tīģeris pačukstēja Mazulītim Rū, — bet Tīģeri nekad neapmaldās.
— Kāpēc ne, Tīģeri?
— Viņi to vienkārši nevar, — paskaidroja Tīģeris. — Tā viņi ir iekārtoti.
— Nu ko, — teica Kristofers Robins, — mums vajadzēs iet un viņus atrast, cits nekas neatliek. Ejam, Tīģeri!
— Man ir jāiet un jāsameklē viņi, — Tīģeris paskaidroja Mazulītim Rū.
— Es arī drīkstu viņus atrast? — dedzīgi iejaucās Rū.
— Šodien labāk ne, bērniņ, — teica Kenga. — Kādu citu dienu.
— Ja viņi apmaldīsies kādu citu dienu, es drīkstēšu viņus atrast?
— Redzēsim, — sacīja Kenga. Rū zināja, ko tas nozīmē. Viņš aizgāja istabas kaktā un sāka vingrināties lēkāšanā; pa pusei tāpēc, ka viņam pašam patika lēkāt, pa pusei tāpēc, ka viņam negribējās, lai Kristofers Robins un Tīģeris pamanītu, cik apbēdināts viņš jutās par to, ka jāpaliek mājās.
— Sāk izskatīties, — teica Trusītis, — ka mēs esam noklīduši no ceļa.
Viņi sēdēja un atpūtās mazā smilšu bedrē pašā Meža vidū. Pūkam jau sāka apnikt šī smilšu bedre, viņam radās aizdomas, ka bedre seko viņiem pa pēdām; lai uz kuru pusi viņi ietu, viņi nonāca atkal pie bedres, un katru reizi, kad tā iznira no miglas, Trusītis uzvaroši paziņoja: — Nu es zinu, kur mēs atrodamies! — Pūks bēdīgi nopūtās: — Es arī... — Bet Sivēns neteica neko. Viņam arī ļoti gribējās izdomāt kaut ko tādā brīdī sakāmu, bet viņam nāca prātā tikai: «Palīgā! Palīgā!» Un tas nu izklausītos pavisam muļķīgi, kad viņam blakus bija Pūks un Trusītis.
— Nu ko, — teica Trusītis pēc ilga klusuma, ko neviens nebija izmantojis, lai pateiktos par šīsdienas jauko pastaigu, — varbūt labāk tomēr iesim. Uz kuru pusi mēģināsim?
— Kā būtu, — lēni sacīja Pūks, — ja, aizejot kādu gabalu no šīs bedres, mēs mēģinātu to atkal uzmeklēt?
— Kāds no tā labums? — brīnījās Trusītis.
— Redzi, — paskaidroja Pūks, — kad mēs meklējam ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu ceļu uz Bedri, mēs to noteikti neatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko neesam meklējuši, un tas tad būtu tieši tas, ko mēs patiesībā meklējam.
— Es neredzu tur nekādas jēgas, — teica Trusītis.
— Es arī ne, — Pūks pazemīgi piekrita. — Jēgas nav. No sākuma man likās, ka es to jēgu redzu, bet tad tā pazuda. Laikam jēga pa ceļam apjēgusies un vairs negrib.
— Ja es aiziešu no šīs bedres un nākšu atkal atpakaļ, es to, protams, atradīšu.
— Es iedomājos, ka varbūt tu tomēr neatradīsi, — teica Pūks. — Bet tas jau bija tāpat vien.
— Pamēģini, — Sivēns pēkšņi iesaucās. — Mēs tevi te pagaidīsim. Trusītis nicīgi iesmējās, lai parādītu, cik Sivēns ir dumjš, un pazuda miglā. Nogājis kādu gabalu, viņš pagriezās un nāca atpakaļ... Un, kad Pūks ar Sivēnu bija velti gaidījuši divdesmit minūtes, Pūks piecēlās.
— Es domāju, Sivēn, — teica Pūks, — ka nu man vajadzētu iet mājās.
— Bet, Pūk, — Sivēns uztraukti iespiedzās, — vai tad tu zini, kā tikt mājās?
— Nē, — atbildēja Pūks, — bet manā pieliekamajā kambarītī palika divpadsmit medus podi, un tie jau stundām ilgi sauc mani atpakaļ. Agrāk es nevarēju īsti sadzirdēt, jo Trusītis visu laiku runāja, bet, ja neviens nejaucas maniem medus podiem pa vidu, tad man liekas, Sivēn, ka es dzirdu, kur tie ir. Ejam.
Viņi cēlās un gāja, un Sivēns ilgu laiku neteica ne vārda, lai nejauktos pa vidu medus podiem; un tad pēkšņi viņš klusi iekviecās... un ierukšķējās... jo viņam sāka likties, ka viņš zina, kur atrodas, bet skaļi pateikt viņš to neiedrošinājās, lai neizrādītos, ka viņš kļūdījies. Bet, tikko Sivēns bija gandrīz jau nospriedis, ka ir vienalga, vai podi vēl sauc, vai nesauc, priekšā kāda balss sāka ūjināt — un no miglas parādījās Kristofers Robins.