— Un Sivēns būtu augšā, — Pūce piekrītoši pamāja. — Protams, ja aukla nepārtrūks.
— Bet ja pārtrūktu? — ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.
— Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu.
Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajām stundām, ko viņš Mežā bija pavadījis ne aukliņas galā pie griestiem velkams, Sivēns drošsirdīgi pamāja Pūkam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla pla... Gudrs pla-pla-plāns.
— Gan jau nepārtrūks, — Pūks čukstus mierināja Sivēnu, — jo tu esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, un es stāvēšu apakšā, un, ja tu mūs visus izglābsi, tas būs ļoti Cildens Varoņdarbs, par ko runās vēl ilgu laiku pēc tam. Varbūt es pat sacerēšu Dziesmu, un visi teiks: «Sivēns izdarījis kaut ko tik varenu, ka Pūkam vajadzēja par to sacerēt Goda un Slavas Dziesmu!»
No tādiem vārdiem Sivēnam kļuva vieglāk ap sirdi, un, kad viss bija gatavs un viņš sāka lēni tuvoties griestiem, viņš jutās tik lepns, ka būtu uzsaucis: «Paskatieties uz mani!» — ja nebaidītos, ka Pūks un Pūce, uz viņu skatīdamies, palaidīs vaļā auklas galu.
— Aiz-iet! — uzgavilēja Pūks.
— Pacelšanās norit, kā paredzēts, — svinīgi teica Pūce.
Drīz griesti bija klāt. Sivēns atvēra vēstuļkasti un ierāpās iekšā. Tad viņš atraisīja auklu un sāka spraukties spraugā, pa kuru vecajos labajos laikos, kad durvis vel bija durvis, bija kritušas daudzas negaidītas vēstules, ko Pūce bija sev rakstījusi.
Viņš spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā. Aizelsies un laimīgs viņš iekvieca pa spraugu pēdējo uzmundrinājumu gūstekņiem.
— Viss kārtībā! — Sivēns kliedza vēstuļkastē. — Tavs koks ir apkārt, Pūce, un durvīm virsū pamatīgs zars, bet mēs ar Kristoferu Robinu dabūsim to nost, un tad mēs atnesīsim virvi Pūkam, un tagad es iešu un visu viņam izstāstīšu, un es tikšu lejā pavisam viegli, tas ir bīstami, es gribēju teikt, bet gan jau es nenositīšos, un mēs ar Kristoferu Robinu būsim klāt pēc pusstundas. Uz redzēšanos, Pūk! — Un, nenogaidījis Pūka atsaukšanos: «Laimīgu ceļu! Paldies, Sivēn!» — viņš aizskrēja.
— Pusstunda, — sacīja Pūce, ierīkodamās ērtāk krēslā. — Tieši pietiks laika pabeigt, ko es iesāku stāstīt par Onkuli Robertu, kura portrets tagad ir tev zem kājām. Pagaidi, pie kā es paliku? Aha, pareizi. Tādā pašā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts...
Pūks aizvēra acis.
DEVĪTĀ NODAĻA,
kurā I-ā atrod Pucmāju un Pūce pārvācas uz jaunu dzīvokli
Pūks bija ieklīdis Septiņjūdžu Mežā un nu stāvēja pie tā, kas reiz bija Pūces Māja. Tagad tā vairs nemaz neizskatījās pēc mājas, tā izskatījās pēc vēja izgāzta koka, un, ja kāda māja sāk tik nepiedienīgi izskatīties, skaidrs, ka jāmeklē cita. Pūka durvju spraugā šorīt bija iesprausts Noslēpumains Paziņojums, kurā bija rakstīts:
ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS.
Un, kamēr viņš bija gudrojis, ko tas varētu nozīmēt, Trusītis atnāca un nolasīja viņam to priekšā.
— Es tūlīt apskriešu pārējos arī, — teica Trusītis, — pateikšu viņiem, ko tas nozīmē, un lai tad viņi visi meklē. Man jāsteidzas, uz redzēšanos! — Un Trusītis aizcilpoja.
Pūks lēni lāčoja pakaļ. Viņam bija svarīgākas darīšanas, nekā meklēt Pūcei māju, viņam vajadzēja sacerēt Pūka dziesmu par vētrainās dienas notikumiem. Jo viņš to bija Sivēnam apsolījis jau labu laiku atpakaļ, un tagad, lai kad viņi satiktos, Sivēns gan neko neteica, bet tūlīt varēja manīt, ko viņš nesaka. Un, ja kāds pieminēja Dziedāšanu vai Kokus, vai Auklas, vai Vētru Naktis, Sivēnam nosarka šņukuriņš — un viņš steidzīgi sāka runāt par kaut ko gluži citu.
Bet tas nemaz nav Viegli, — Pūks pie sevis noteica, skatīdamies uz to, kas reiz bija Pūces Māja. — Jo Dzejas un Dziesmas nav tīšām atrodamas, tās atrod tevi pašas, kad tām iepatīkas. Un tev cits nekas neatliek, kā uzmeklēt vietu, kur tām būtu vieglāk tevi atrast... Pūks stāvēja un cerību pilns gaidīja...
— Nu ko, — teica Pūks, kad bija pietiekami ilgi gaidījis. — Es sākšu tā: «Te guļ šis koks...» —jo koks te patiešām guļ, un paskatīšos, kas no tā iznāks.
No tā iznāca:
— Gatavs ir! — teica Pūks, kad bija to pie sevis nodziedājis trīs reizes. — Iznāca gan citādāk, nekā es biju domājis, bet labi vien būs. Jāiet un jānodzied Sivēnam.
ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS
— Ko tas nozīmē? — jautāja I-ā. Trusītis paskaidroja.
— Kas tad notika ar veco māju? Trusītis paskaidroja.
— Man jau neviens neko nesaka, — teica I-ā. — Mani neviens neinformē. Nākošajā piektdienā būs septiņpadsmit dienas, kopš neviens nav ar mani runājis.
— Nav vis septiņpadsmit.
— Nākošajā piektdienā, — I-ā atgādināja.
— Bet tagad ir sestdiena, — sacīja Trusītis. — Tātad pagaidām tikai vienpadsmit. Un es pats te biju pirms nedēļas.
— Bet tu ar mani nerunāji, — I-ā iebilda. — Nekādu jautājumu, nekādu atbilžu. Tu tikai nokliedzi: «Sveiks!» — un aizšāvies garām. Kamēr es izdomāju, ko atbildēt, tava aste jau nozibēja pāri kalnam. Es jau gribēju sacīt: «Ko?» — bet bija, protams, par vēlu.