— Skaidrs, — Trusītis teica. — Tu esi iesprūdis.
— Tikai tāpēc, — Pūks dusmīgi sacīja, — ka dažiem ir pārāk šauras durvis.
— Nē, tāpēc ka daži pārāk daudz ēd, — Trusītis atcirta. — Es, protams, nekā neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, — Trusītis piebilda, — jāiet pēc Kristofera Robina.
Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: — Vecais, dumjais lāci! — ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.
— Es te guļu un domāju, — Pūks nošņaukājās, — ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.
— Man arī, — teica Trusītis.
— Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? — brīnījās Kristofers Robins. — Protams, ka varēs.
— Jauki! — Trusītis priecājās.
— Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ. Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās un citi atkal...
— Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? — Pūks jautāja.
— Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, — teica Trusītis.
Kristofers Robins piekrītoši pamāja.
— Te atliek tikai viens, — viņš sacīja, — gaidīt, kamēr tu kļūsti atkal tievāks.
— Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? — Pūks bažīgi apvaicājās.
— Kādu nedēļu, es domāju.
— Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!
— Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu. —- Mēs tev lasīsim priekšā, — priecīgi piedāvājās Trusītis.
— Es ceru, ka nesāks snigt, — viņš piebilda.
— Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas istabas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu pakaramo? Reiz nu kājas tur ir un pašlaik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.
— Nedēļu! — Pūks bēdājās. — Un ko es ēdīšu?
— Baidos, ka neko, — Kristofers Robins atbildēja. — Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priekšā.
Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo bija pārāk cieši iesprūdis. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:
— Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iesprūdis Šaurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.
Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Garšīgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dienvidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņš kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas beigās Kristofers Robins teica: — Sākam!
Viņš ķērās pie Pūka priekšķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusīša radi un draugi garā rindā pie Trusīša, un — viens-divi — reizē! — viņi vilka.
Ilgu laiku Pūks stenēja vien: — Uh... uh...
Tad: — Oh!
Un tad viņš pēkšņi iebrēcas «hop!» un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.
Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusīša radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā čupā. Pašā augšā ķepurojās Vinnijs Pūks — laimīgs un brīvs!
Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņš aizgāja pa meža ceļu uz mājam, lepni dungodams savu dungā-dziesmiņu. Bet Kristofers Robins noskatījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica: — Vecais, dumjais lācis!
TREŠĀ NODAĻA,
kurā Pūks ar Sivēnu dodas medībās un gandrīz noķer Bubuli
Sivēnam bija ļoti liela māja skābarža dobuma pašā vidū, skābardis savukārt bija meža vidū, un Sivēns dzīvoja mājas vidū. Turpat pie mājas bija pārlauzts dēlis ar uzrakstu
AIZLIEGTS V
Kad Kristofers Robins apjautājās, ko tas nozīmē, Sivēns atbildēja, ka tas esot viņa vectētiņa vārds un sens ģimenes īpašums. Kristofers Robins teica, ka neviens nevar saukties par Aizliegts V. bet Sivēns sacīja, ka var gan, jo tā saucies viņa vectēvs, un ka tas ir saīsinājums no Aizliegts Villija, kas atkal ir saīsinājums no Aizliegts Viljama.
Un ka vectētiņam bijuši divi vārdi, ja viņš netīšām vienu pazaudētu, — Aizliegts, par godu krusttēvam, un Viljams, par godu Aizliegtam.
— Man arī ir divi vārdi, — nevērīgi ieminējās Kristofers Robins.
— Nu redzi, tātad man ir taisnība, — teica Sivēns.
Kādā jaukā ziemas dienā Sivēns, slaucīdams sniegu savas mājas priekšā, neviļus pacēla acis un ieraudzīja Vinniju Pūku. Pūks gāja riņķī vien un bija tik dziļi nogrimis domās, ka neapstājās pat tad, kad Sivēns viņam uzsauca, bet čāpoja tālāk.
— Hei! — Sivēns kliedza. — Ko tu dari?
— Eju medībās, — Pūks atbildēja.
— Kādās medībās?
— Dzenu viņam pēdas, — Vinnijs Pūks ļoti noslēpumaini atrūca.
— Kam tu dzen pēdas? — Sivēns pienāca tuvāk.
— Jā, to es arī gribētu zināt. Tieši par to es pašlaik domāju. Kam?
— Un kad tu to uzzināsi?
— Ne ātrāk, kamēr būšu viņu noķēris, — sacīja Vinnijs Pūks. — Skaties! —Viņš rādīja ar ķepu sniegā. — Ko tu te redzi?
— Pēdas, — atbildēja Sivēns. — Ķepu nospiedumus. — Viņš uztraukumā iekviecās: — Vai, Pūk! Ka tikai tas nav Bubulis! Kā tu domā?
— Viss var būt, — Pūks noteica. — Reizēm ir un reizēm atkal nav. Ar pēdām nekad neko nevar zināt.
To pateicis, viņš gāja atkal tālāk, un Sivēns, kādu brīdi noskatījies, metās viņam pakaļ. Vinnijs Pūks bija pēkšņi apstājies un visai bažīgi pētīja pēdu nospiedumus sniegā.
— Kas tur ir? — Sivēns jautāja.
— Ļoti savādi, — sacīja Pūks, — bet izskatās, it kā nu te būtu jau divi zvēri. Šis nezin-kas ir pienācis klāt otram nezin-kam, un tālāk viņi abi ir gājuši kopā. Vai tu nenāktu man līdzi, Sivēn? Ja izrādītos, ka tie ir plēsīgi zvēri, diviem drošāk.
Sivēns pieklājības pēc pakasīja aiz auss un teica, ka līdz piektdienai viņam nekādu steidzīgu darbu neesot un viņš labprāt nākšot, ja gadījumā tas nezin-kas patiešām būtu Bubulis.
— Tu gribēji teikt, ja gadījumā tie būtu divi Bubuļi, —Pūks sacīja, bet Sivēns atbildēja, ka tikpat viņam līdz piektdienai neesot ko darīt. Un tā viņi gāja kopā.
Priekšā bija lapegļu puduris, un likās, ka abi Bubuļi, ja tie patiešam bija Bubuļi, ir gājuši apkārt šim pudurim, tāpēc arī Pūks un Sivēns, viņiem sekojot, gāja apkārt pudurim. Sivēns kavēja Pūkam laiku, stāstīdams, ko darījis viņa vectēvs Aizliegts V, kad viņam no pēdu dzīšanas iemetusies krika mugurā, kā Aizliegts V savās vecuma dienas mocījies ar aizdusu un vēl daudzas citas interesantas lietas, bet Pūks tikmēr prātoja, kā īsti šis vectētiņš izskatījies un vai viņš tagad nedzen pēdas diviem vectētiņiem, un, ja tas tā būtu, vai viņš nevarētu vienu vectētiņu paturēt sev, un ko par to sacītu Kristofers Robins. Un pēdas gāja viņiem pa priekšu...
Pēkšņi Vinnijs Pūks apstājās un uztraukts rādīja ar ķepu sniegā: — Skaties!
— Ko? — Sivēns iekviekdamies salēcās. Bet tad, lai izliktos, ka tas nav bijis aiz bailēm, viņš ļoti sparīgi uzlēca gaisā vēl dažas reizes.
— Pēdas! — sacīja Pūks. — Trešais zvērs ir pievienojies tiem diviem.