— Ejam, Tīģeri! — spiedza Rū.
— Tu arī nāksi, Pūce? jautāja Trusītis.
— Vienu brītiņu, — sacīja Pūce, paceldama mājas vārdu, kas nu atkal bija parādījies dienas gaismā.
I-ā dusmīgi atvicinājās ar pakavu.
— Mēs ar Kristoferu Robinu ejam mazā pastaigā, —viņš teica. — Mēs, nevis vesels bars. Ja Kristofers Robins grib ņemt līdzi Pūku un Sivēnu, es priecāšos par kompāniju, bet tikai bez tāda Biezuma, ka elpu nevar atvilkt.
— Pareizi! — piekrita Trusītis, priecādamies, ka viņš viens pats paliks par rīkotāju. — Mēs strādāsim tālāk. Tīģeri, kur ir virve? Ķeries klāt! Kas noticis, Pūce?
Pūce, kas nupat bija atklājusi, ka viņas jaunā adrese ir SMUCMAJA, bargi paskatījās uz I-ā, bet neko neteica, tikai zīmīgi noklepojas, I-ā ar pusi PUCMĀJAS uz dibena aizsoļoja pakaļ saviem draugiem.
Pēc kāda laiciņa, kad viņi jau tuvojās I-ā atrastajai mājai, Sivēns piebikstīja Pūkam, Pūks piebikstīja Sivēnam, Sivēns teica: — Kad es tev saku! — Pūks čukstēja: — Nevar būt! — Un Sivēns atbildēja: — Tu pats redzēsi!...
Un, kad viņi bija klāt, Pūks redzēja pats.
— Lūdzu! — lepni sacīja I-ā, rādīdams viņiem Sivēna māju.
— Nams ar visām ērtībām. Pat uzraksts klāt.
— O! — iesaucās Kristofers Robins, nezinādams, vai viņam smieties vai raudāt.
— Māja kā radīta Pūcei. Vai tev tā neliekas, Sivēntiņ?
Un tad Sivēns izdarīja Cēlu Darbu, jo viņš vēl arvien staigāja ka pa mākoņiem, sevī atkārtodams visus brīnišķīgos vārdus, kas viņam bija veltīti Pūka Goda un Slavas Dziesmā.
— Jā, šī māja Pūcei kā radīta, — viņš augstsirdīgi teica. — Es ceru, ka viņa te dzīvos laimīgi. — Un Sivēns slepus norija asaras, jo pats bija te tik laimīgi dzīvojis...
— Un kā tu domā, Kristofer Robin? — I-ā jautāja mazliet nemierīgi, juzdams, ka te kaut kas nav gluži kārtībā.
Kristoferam Robinam arī vispirms bija kāds jautājums, tikai viņš nezināja, kā īsti lai to uzdod. Beidzot viņš teica:
— Māja, protams, ir ļoti glīta, un, ja kādam vējš apgāzis māju, tad viņam noteikti vajadzīga cita, vai ne, Sivēn? Ko tu darītu, ja tavu māju būtu apgāzis vējš?
Pirms Sivēns paspēja kaut ko izdomāt, Pūks atbildēja viņa vietā.
— Viņš nāktu dzīvot pie manis, — sacīja Pūks. — Vai ne, Sivēn? Sivēns paspieda viņa ķepu.
— Paldies, Pūk! Ar vislielāko prieku.
DESMITĀ NODAĻA,
kurā Kristofers Robins un Pūks atnāk uz Apburto Vietu, un tur mēs no viņiem šķiramies
Kristofers Robins gāja projām. Neviens nezināja, kāpēc viņš iet, neviens nezināja, uz kurieni viņš iet, patiesību sakot, neviens nezināja, kā viņš zina, ka Kristofers Robins iet projām. Tomēr katram Meža iemītniekam bija skaidrs, ka tam beidzot jānotiek. Pat Vismazākais-no-visiem, Trusīša rads un draugs, kurš domāja, ka ir vienreiz redzējis Kristofera Robina kāju, bet neņēmās to apgalvot, jo varbūt tas bija kaut kas cits, — pat šis Vismazākais-no-visiem pie sevis prātoja, ka Gaidāmas Pārmaiņas. Agrāks un Vēlāks, divi citi radi un draugi, tik bezcerīgi jautāja viens otram: — Kā tu domā, Agrāk? — un: — Kā tu domā, Vēlāk? — ka nebija vērts pat atbildi gaidīt.
Kādu dienu Trusītis, juzdams, ka ilgāk gaidīt viņam nav vairs spēka, sastādīja Paziņojumu, kurā bija sacīts:
«Paziņojums par sapulci ka visiem jāsapulcējas pie Mājas Pūka Priedītēs lai pieņemtu Rizolūciju Visiem Pēc Kārtas no Kreisās Paraksts Trusitis.»
Viņš pārrakstīja to vairākas reizes, jo ar «rizolūciju» kaut kas nelikās īsti kārtībā, bet galu galā Paziņojums bija uzrakstīts. Trusītis apstaigāja ar to visus pārējos un nolasīja viņiem to priekšā. Un visi nosolījās ierasties.
— Kāds negaidīts pārsteigums! — teica I-ā, kad tajā pēcpusdienā ieraudzīja visus pārējos nākam uz viņa māju. — Es arī drīkstēšu piedalīties?
— Neklausies uz I-ā, — Trusītis pačukstēja Pūkam. — Es viņam šorīt visu pastāstīju.
Visi sacīja ēzelītim: «Labdien!» — un: «Kā tev klājas?» Un I-ā atbildēja, ka neklājas un viņš pat nav neko manījis citur klājamies, un visi apsēdās. Tikko viņi visi bija apsēdušies, Trusītis atkal piecēlās kājās.
— Mēs gan zinām, kāpēc te esam, — viņš teica, — bet es tomēr palūdzu savu draugu I-ā...
— Tas ir, Mani, — sacīja I-ā. — Augstsirdīgi.
— Es palūdzu viņu nolasīt mums Rizolūciju. — Viņš atkal apsēdās. — Nu, I-ā! — viņš teica.
— Nav ko nūināt, — noņurdēja I-ā, lēni sliedamies kājās. — Bez šiem «nū-ēzeli»!
I-ā paņēma papīra gabalu, ko bija aizspraudis aiz auss, un atlocīja vaļā. — Nevienam nekas par to nav zināms, — viņš paziņoja. — Tas ir Pārsteigums. — I-ā cienīgi atklepojās un runāja tālāk: — Attiecīgi un Augšminēti, pirms es sākšu vai varbūt, teiksim, pirms es beigšu, es vēlētos nolasīt jums Dzejas Darbu. No paša sākuma līdz šim laikam — tas izklausās gari, bet īsumā jūs sapratīsit — līdz šim laikam, ka jau es teicu, visus Dzejoļus pie mums Mežā ir sacerējis Pūks, kurš, ka jums zināms, ir Lācis ar Patīkamām Manierēm, bet Patiešam Pārsteidzošu Smadzeņu Trūkumu galvā. Poēmu, ko tagad taisos jums nolasīt, ir rakstījis I-ā jeb Es Pavaļas Brīdī. Ja kāds parūpēsies, lai Rū tik skaļi negrauž konfektes, un pamodinās Pūci, mēs varēsim baudīt dzeju. Es nosaucu to par Poēmu.
I-ā POĒMA
— Ja kāds vēlas aplaudēt, — šo dzejas darbu nolasījis, teica I-ā, — tad tagad ir īstais laiks to darīt.
Visi sita plaukstas.
— Paldies, — pateicās I-ā. — Negaidīti un iepriecinoši, kaut gan jūs būtu varējuši plaukšķināt arī skaļāk.
— Daudz labāk par maniem dzejoļiem, — jūsmīgi sacīja Pūks, un viņš no sirds tā domāja.
— Tā es arī biju gribējis, —I-ā pieticīgi paskaidroja.
— Rizolūcija, — teica Trusītis, — ir, kad mēs visi parakstāmies un pasniedzam to Kristoferam Robinam.